Ar interesi gaidīju un šodien noklausījos Arstarulsmirus
Arsujumfus-Tarus jeb ex Gustavo (Gustavs Butelis) atvadu un pateicības dziesmu, Gustavo
daiļrades noslēguma kompozīciju - "Paldies, ka esat".
Nerakstu šīs rindas tādēļ, ka esmu neapmierināts ar šo gabalu vai mākslinieka
turpmāko virzību muzikālajā lauciņā un spļaudos tagad apkārt. Tā nav. Katram cilvēkam ir savs ceļš ejams, katram savs skatījums
uz lietām, mērķi dzīvē, idejas, sapņi utt. Noteikti mākslinieks arī šo dziesmu
gatavoja patiesi, ar visu sirdi, bet šai dziesmai nevajadzēja būt "Gustavo"
ēras noslēguma kompozīcijai.
Vienkārši nevajadzēja, atvainojiet. Bet ne par to šoreiz ir stāsts.
Stāsts ir par mūziķi Gustavo.
Neuztveru sevi kā vislielāko un kaislīgāko Gustavo
daiļrades fanu pasaulē, bet varu droši teikt un atzīt, ka nevienu latviešu mūziķi nekad neesmu tik ļoti iemīlējis kā savulaik Gustavo, un neviens mani nekad tā
nebija uzrunājis caur mūziku kā Gustavo. Pat ne tikai mūzikas dēļ - savas
attieksmes, stājas, ideju, izpildījuma, profesionalitātes, pedantiskuma, inteliģences, ironijas, meistarības, oriģinalitātes dēļ.
Gribēju pateikt lielu paldies māksliniekam un, iespējams, ar
Gustavo daiļrades noslēgumu, noslēdzas kaut kāda daļa manis, beidzas kāds
posms arī manā dzīvē, jo vairāk kā pusi dzīves esmu sekojis viņa gaitām, atbalstījis, baudījis
viņa darbus, viņa domas, idejas, pārsteigumus, vēlējumus. Un to visu, galvenokārt, varēja
sadzirdēt un sajust viņa mākslas darbos – dziesmās. Vajadzēja tikai vēlmi un
gribu to saklausīt. Interesanti, kā gadu gaitā mainījās mana uztvere, baudījums, klausoties viņa dziesmas, arī tās, kuras bija sarakstītas sen atpakaļ, jo, paliekot vecākam, tās
sadzirdēju pilnīgi citādāk, atklāju daudz citādākas šķautnes izpildītajām dziesmām, specifiskas
nianses dziesmu, tekstu uzbūvē un izpildītāja domas, kuras iepriekš nekad nemanīju, vai patiesībā
izlikos nemanām, jo laikam sadzirdēju to, ko vēlējos tajā brīdī, kas man šķita svarīgi, nevis to, ko vēstīja
klausītājam autors.
Gribēju pierakstīt beigās savus iemīļotākos
Gustavo skaņdarbus, bet sapratu, ka tādus ir neiespējami atlasīt, jo šo 15+
gadu laikā māksliniekam ir bijis tik daudz lielisku, aizraujošu, dzīvīgu,
niknu, personisku, patiesu, iedvesmojošu, dziļu dziesmu, ka to ir pagalam grūti
izdarīt.
Protams, Gustavo mūzika jau nekur nepazudīs, tā paliks uz
laiku laikiem - mūsu atmiņās, kasetēs, diskos, klipos, videoierakstos un arī mākslinieks pats nav
apgalvojis, ka iet prom no mūzikas, bet viena nianse - tas jau vairs nebūs tas
mākslinieks, kuru mēs iemīlējām pirms entajiem gadiem. Vēlu, protams, panākumus arī turpmāk un nenovirzīties no saviem mērķiem, vienalga, ko kāds teiktu, smietu vai ironizētu. Tāda pati
smīnēšana par Gustavo un viņa laikabiedriem notika arī 90. gados, kad viņi tikai sāka lauzt savu ceļu ne tikai mūzikā, bet dzīvē kā tādā.
Tālāk jau tie klusēja.
Negribu būt patētisks, bet man ir žēl. Ir un viss, tas ir tik vienkārši, tāpēc domāju, ka noteikti aizstaigāšu uz kādu Gustavo
atvadu koncertu februārī, lai pēdējo reizi redzētu uz skatuves
viņu.....GUSTAVO.
Gribu teikt - liels paldies par mūziku, par prieku, par
sajūsmu, ko radīji un devi.
"Viņa dvēselē plūda un viļņoja domas....tās bija viņa paša sirdsjūtu skaņas...pareizi teikts....viņa paša sirdsjūtu skaņas..."
A goodfella from the mean
streets of New York, who redefine acting and made movie audiences an offer
they couldn’t refuse. -Kennedy Center Honors 2009-.
Varbūt es kļūdos, bet man liekas, ka daudzi
nemaz nepazīst Robertu De Niro kā kinoaktieri. Laikam arī tāpēc izveidoju šo
topu. Ne tikai tāpēc, ka De Niro ir mans, ar pamatīgu atrāvienu, iemīļotākais aktieris,
kuram 17. augustā aprit jau 73, kurš joprojām turpina ļoti aktīvi strādāt, par ko man
prieks, protams, bet arī tādēļ, ka viņš ir viens no visu laiku izcilākajiem,
spilgtākajiem, kaislīgākajiem, trakākajiem kinoaktieriem ar, manuprāt, visiespaidīgāko filmogrāfiju un kurš
ir kas vairāk par Meet The Parents trako tētiņu, ar ko daudziem noteikti viņš
visvairāk asociējas. :)
Es ceru, ka kāds
arī izlasīs līdz galam šo manu penteri un varbūt kāds filmas apraksts, manis
izteiktā doma aizķers, un pamudinās noskatīties aktiera iespaidīgākos darbus
un filmas, jo viņš jau sen ir vairāk kā aktieris. Viņš ir kino ikona, no kura ir iedvesmojušies neskaitāmi cilvēki un jaunie aktieri, tai skaitā tādas mūsdienu filmu zvaigznes kā Sean Penn, Daniel Day-Lewis, Leonardo Di Caprio, Edward Norton, Christian Bale, Matt Damon, Bradley Cooper u.c.
Pirms topa
veidošanas, protams, nācās atkārtoti noskatīties visas filmas, kuras iekļuva manā topā
un kuras bija pretendentes uz to, bet pašu topu es veidoju kā Roberta De Niro
labāko, spilgtāko un man tuvāko aktierdarbu topu, kuri mani visvairāk uzrunājuši, aizkustinājuši,
likuši smieties, smaidīt, baidīties, viebties, jūsmot, aizturēt elpu. Esmu pārliecināts, ka jau pēc pāris gadiem šis tops izskatīsies savādāk. Ja topu veidotu tikai pēc
manu mīļāko De Niro filmu ranga, tas būtu mazliet citādāks.
Kāpēc Top 15? Jo Top 10 nespēju izveidot. Tā bija neiespējama misija man.
Pēc topa ir neliels sarakstiņš ar filmām, kuras neiekļuva topā, bet kuras uzskatu, ka
ir arī vērts redzēt. Tā kā, lai interesanti lasās. Paldies. Uz tikšanos. ;)
15. A Bronx Tale (1993)
Režisors - Robert De Niro.
Ļoti feina, pievilcīga krimināldrāma
par jaunu puisi Colagero Ņujorkā, Bronksā 20.gs. 60. gados, itāļu rajonā. Stāsts
ir par jaunā puiša bērnību, tīņa gadiem un jūsmošanu par viņa elku un
pielūgsmes objektu, vietējo gangsteri Sonny (Chazz Palminteri) ar kuru viņi
kļūst tuvi draugi kopš brīža, kad mazais 9 gadu vecumā policijai nenodod Sonny,
redzot viņu veicam noziegumu.
Filmā
ļoti svarīga loma ir ne tikai Sonny, kurš puikam laika gaitā kļūst par otro
tēvu, bet arī puikas gādīgajam tēvam Lorenzo (Robert De Niro) – autobusa
šoferim, strādīgam, godīgam vīram, kurš saudzē savu dēlu un māca tam neizniekot
veltīgi savu talantu, kā arī izdarīt dzīvē pareizās izvēles, jo neko Lorenzo
nevērtē augstāk kā ģimeni un tās labklājību.
Viena
no manām mīļākajām filmām, kura mani allaž paķer savu šarmu, stāstu,
vienkāršību, pamācībām. Filmā viss liekas tik patiess, ka tā spēj viegli mani
sasmīdināt humorīgajos momentos, kā arī viegli aizkustināt. Cieņa, draudzība,
ģimene, mīlestība – tas ir filmas pamats.
Filma
mani apbūra jau ar pirmo reizi, kad to redzēju. Mūzika vienkārši lieliska un
perfekti piemeklēta katrai filmas ainai, notikumam un pateicoties tai, spēj vēl
vieglāk iejusties tā laika Ņujorkas dzīvē un sajust ielu smaržu un sajūtu.
Intervijās De Niro ir atzinis, ka dzīvē visvairāk respektē tādus cilvēkus kā
viņa atveidotais Lorenzo.
Filma veltīta Robert De Niro tēva piemiņai un man patiešām žēl, ka tā nav
bijusi īsti novērtēta. Var just, ka De Niro un Palminteri šis stāsts ir ļoti
personisks.
Interesanti
fakti –
Roberta De Niro pirmā režisētā filma.
Filma
būtība balstīta uz Chazz Palminteri (īstais vārds Calogero Lorenzo Palminteri) bērnību.
Scenārija autors ir arī pats
Palminteri, kurš balstījās uz viņa vienas personas autobiogrāfisko lugu, ar
tādu pašu nosaukumu.
Pateicoties De
Niro koprežijai ar režisoru Jerry Zaks, no šīs ziemas mūzikls "A Bronx Tale" būs skatāms arī Brodvejā.
Spilgtākie
citāti –
Lorenzo Anello: „The saddest thing in life is wasted talent.”
Lorenzo Anello: "It don't take much strength to pull a trigger, but try get up every morning day after day and work for a living. Let's see him try that. Then we'll see who's the real tough guy. The working man is the tough guy, your father is the tough guy."
Lorenzo Anello: "No, it's not the same. People don't love him, they fear him.There's a difference."
14. Silver Linings Playbook (2012)
Režisors - David O. Russell.
Pat Solatano (Bradley Cooper) sirgst ar
biopolārajiem traucējumiem, astoņus mēnešus ir pavadījis ārstniecības iestādē, jo brutāli piekāva sievas mīļāko. Viņš ir pazaudējis gan sievu, gan
darbu, gan māju un tāpēc ir spiests atgriezties vecāku mājās pie mātes Dolores
(Jacki Weaver) un tēva Pat Solitano senior (Robert De Niro), lai atgūtu atpakaļ
savu sievu un nostātos uz kājām. Iepazīstoties ar ne mazāk trako Tiffany
(Jennifer Lawrence), viņš atklāj, ka Tiffany var viņam palīdzēt sazināties ar
sievu, tikai jāpalīdz viņai piedalīties vietējā deju konkursā.... 2012. gadā man nebija mīļākas un tuvākas filmas par šo brīnišķīgo, sirsnīgo filmu. Filmas scenārijs, filmēšanas tehnika, režisora darbs, izspēlētie notikumi, mūzika, trakie, neparastie personāži ļoti piesaistīja, un filma savaldzināja līdz sirds dziļumiem.
Aktieru ansamblis ir vienkārši lielisks un galveno varoņu aktierdarbi Cooper, Lawrence, De Niro personās šajā
filmā bija burvīgi. Es tiešām iemīlēju šo filmu, jo tā mani aizkustināja, lika smieties, just līdzi. turklāt pirmo reizi skatoties, nespēju atraut acis no ekrāna ne uz sekundi. De Niro atveidotais Pat senior ir traks Filadelphia Eagles fans, bet sirdī ir mīlošs tēvs, kurš par visu
vairāk vēlas, lai dēlam viss būtu kārtībā un viņš spētu atrast sevi dzīvē.
Filma ne tikai režisoram David O. Russel
bija ļoti personiska, jo būtībā Bradley Cooper atveidotais varonis sirgst ar to
pašu slimību, ko režisora dēls, bet arī De Niro, jo arī viņa ģimenē ir bijusi
pieredze ar līdzīgām slimībām, tai skaitā maniakālo depresiju un viens no viņa dēliem sirgst ar autismu. Režisoram ierodoties un stāstot par scenāriju un pašu stāstu, De Niro esot raudājis režisora priekšā.
Interesanti fakti –
Filma bija pirmā
kopš 1981. gada filmas „Reds”, kura saņēma nominācijas Oskara balvai visās
četrās aktieru kategorijās.
Spilgtākie citāti -
Tiffany: "I'm just the crazy slut, with a dead husband! Fuck You!"
Pat Sr.: "When life reaches out at a moment like this it's a sin if you don't reach back, I'm telling you its a sin if you don't reach back!"
13. Midnight Run (1988)
Režisors - Martin Brest.
Manuprāt,
labākā Robert De Niro komēdija, piedzīvojumu filma un viņa labākais aktierdarbs
komēdijā (The King of Comedy par tīru komēdiju es neskaitu). Filma ir lieliska,
aizraujoša, piedzīvojumiem bagāta un filmas galvenie personāži ir izbijušais
policists Jack Walsh (Robert De Niro), kurš tagad ir bounty hunter (es nezinu
kā tas tulkojas). Vārdu sakot, viņš ir detektīvs, kurš ķersta bēgošus
noziedziniekus, kā arī par Jonathan Mardukas (Charles Grodin) –
čali, kurš mafijai ir nozadzis pamatīgu naudas summiņu, kurš ir jānotver un
jānogādā pie Jack Walsh darba devēja. Kas gan var būt vienkāršāks, ja ātri
izdodas meklēto dabūt rokā, iesēdināt lidmašīnā un laika ir atliku likām, lai
nogādātu to pie darba devēja?
Saprotams, ka viss tik vienkārši nebeigsies un filmā sāksies
nebeidzami piedzīvojumi un traki notikumi, jo ikviens vēlēsies dabūt rokā
meklēto čali – mafija, FIB, citi detektīvi. Filma liks smieties un nebeigt
brīnīties par cilvēku muļķību. Man patika tās ritms un temps, dialogi, personāži, katrs
ar savām problēmām, kas labi noturēja filmā uzmanību un lika just tiem līdzi.
De Niro un Charles Grodin ir lieliski un viņu savstarpējā
ķīmija, attiecības, smieklīgie dialogi filmā ir brīnišķīgi, kas šo filmu padara
par tādu kā čomu filmu, kārtīgi uzlabo garastāvokli un beigas ir lieliskas,
tādas kādas es tās gaidīju.
Interesanti fakti –
De Niro pavadīja laiku kopā ar īstiem
„bounty hunter”, lai labāk sagatavotos lomai.
Spilgtākie citāti -
Jonathan Mardukas: "You two are the dumbest bounty hunters I have ever seen! You couldn't deliver a bottle of milk."
Jonathan Mardukas: „No, I don't have to do
better than that, because it's the truth, I can't fly: I suffer from
aviaphobia. Jack Walsh: What does that mean? Jonathan Mardukas: It means I can't fly. I
also suffer from acrophobia and claustrophobia. Jack Walsh: I'll tell you what: if
you don't cooperate, you're gonna suffer from "fistophobia".”
12. Goodfellas (1990)
Režisors - Martin Scorsese.
Stāsts
par īru-itāļu amerikāni Henry Hill (Ray Liotta). Martin Scorsese ar apbrīnojumu
meistarību caur Henry Hill acīm portretē notikumus par Ņujorkas mafijas dzīvi
rokenrola ērā Amerikā. Balstīts uz
patiesu stāstu, sižets griežas ap Henry un diviem viņa draugiem Jimmy Conway
(Robert De Niro) un Tommy De Vito (Joe Pesci), kā viņi pakāpeniski kāpj augšup
mafijas hierarhijā, sākot ar sīkiem noziegumiem un beidzot ar varmācīgām
slepkavībām.
Aktierspēle?
Režija? Scenārijs? Montāža? Mūzika? Operatora darbs? Perfekti, perfekti, perfekti. Acīm
piesaistoša, smieklīga, nežēlīga, vardarbīga kulta filma, klasika, kuru nevar
nemīlēt. Daudzās aptaujās figurē kā viena no izcilākajām gangsteru / mafijas
filmām un kā izcilākā deviņdesmito gadu kinofilma. Martin Scorsese fanātiskais darbs, ķeršanās klāt visām iespējamām detaļām, niansēm šo kinematogrāfijas šedevru padara vēl baudāmāku, jo viņš neko nepalaiž garām, nevienu sīkumiņu, tāpat kā filmas aktieri, jo, kā mēs zinam - no mazām lietām sastāv lielas lietas. Un šī filma ir kas vairāk par lielu lietu. Viena no manām mīļākajām filmām,
kuru traki iemīlēju jau ar pirmo reizi, kad to noskatījos. Noteikti būs drīzumā
jānoskatās vēlreiz. Viena
no De Niro klusākajām lomām, ja to tā var nosaukt, jo ārēji viņš liekas kluss,
bet ir tikpat biedējošs kā Joe Pesci atveidoties varonis. Tu nekad nezini, kas
notiek viņa prātā un viņa aura filmā ir ļoti spēcīga. Robert
De Niro Jimmy portretējums parāda atveidotā tēla cietsirdīgo, nežēlīgo dabu,
kad runa ir par viņa naudu, bezemocionālitāti (kad ar viņa ziņu tiek nogalināta
lielākā daļa viņa bandas), bet arī viņa draudzību, rūpes par abiem iepriekš
minētajiem personāžiem, kuriem pa vidu viņš ir kā balanss, kā tēvs, kurš satur
kopā trako, bumbu ar laika degli Tommy un nosvērto, mierīgo galveno varoni
Henry. Filma briljants.
Interesants
fakti –
Liela daļa slavenāko dialogu un ainu tika improvizēti.
Īstais
Henry Hill esot daudz palīdzējis ar padomiem filmas aktieriem.
Spilgtākie
citāti –
Billy Bats: „Now
go home and get your fuckin' shinebox.”
Henry
Hill: „As far back as I can remember, I
always wanted to be a gangster.”
Jimmy
Conway: „Never rat
on your friends and always keep your mouth shut.”
Tommy
De Vito: „What do you
mean funny, funny how? How am I funny?”
11. Casino (1995)
Režisors - Martin Scorsese.
Filma, kas balstīta uz patiesiem notikumiem, stāsta par izcilu mafijas bukmeikeru (kā arī sporta spēļu ietekmētāju) Sam Ace Rothstein (Robert De Niro), kuram uzticēts vadīt mafijas kontrolēto kazino „The Tangiers” 70. - 80. gadu mijā, Lasvegasā. Gangsteri, spēļu biznesa spožums un elle, mafijas kaislības un intrigas. Pluss arī tam dramatiski spraiga drāmas līnija, kurā savijas De Niro atveidotā personāža un prostitūtas Ginger (Sharon Stoune) attiecības, kurās vienmēr tik nosvērtais, pedantiskais Ace Rothstein akli tic Ginger spējai mainīties. Ginger sevis pašiznīcināšana, atkarības, nervozitāte un nespēja tikt vaļā no sava sutenera Lester (James Woods), kā arī Nicky (Ace jaunības draugs, kurš ierodas Lasvegasā, lai pasargātu viņu un būvētu savu impēriju, kuru atveido Joe Pesci) kāre pēc naudas un varas noved viņus dziļā bedrē, jeb kā filmā nosaka Joe Pesci – “But in the end, we fucked it all up.” Casino ir baudāms ne tikai kā lieliska mafijas drāma un līdz sīkumiem izstrādāts Martin Scorsese gabals, bet arī kā izcils retrodizaina paraugs - filmas vide, 70. gadu garderobe ir fantastiska. Manuprāt, perfekta, vizuāli krāšņa, baudāma Scorsese filma, ar fantastisku mūziku (kā jau vienmēr), teicamu stāstu, no kuras nevar atraut ne acu. Kārtējais De Niro meistardarbs, perfekti atveidotais tēls. Lai gan filmā Ace noteikti nav labais tēls, tu nespēj nejust viņam līdzi, jo viņa cilvēcīgās īpašības un vājums stāv pāri visam. Filma noteikti tiktu arī manā top 15 mīļāko filmu sarakstā. Patiesībā puse šā topa filmu tajā tiktu.:)
Interesanti fakti -
Vārds “fuck” filmā izsacīts 428 reizes. De Niro filmā redzams ap 50 dažādos uzvalkos, kopā ap 70 dažādos kostīmos un filmas garderobes budžets esot bijis 1 miljons dolāru(skat. att.).
Spilgtākie citāti –
Ace Rothstein: "Running a casino is like robbing a bank with no cops around. For guys like me, Las Vegas washes away your sins. It's like a morality car wash.”
Ace Rothstein: “In the casino, the cardinal rule is to keep them playing and to keep them coming back. The longer they play, the more they lose, and in the end, we get it all.”
Nicky Santoro: “You took your boots off? You put your feet on the table? You shit-kicking, stinky, horse-manure-smellin' motherfucker you. You fuck me up over there, I'll stick you in a hole in the fuckin' desert.”
Ace Rothstein: "There's a three ways of doing things around here: the right way, the wrong way and the way that I do it."
10. Cape fear (1991)
Režisors - Martin Scorsese.
Max
Cady (Robert De Niro) 14 gadus ir nosēdējis cietumā par izvarošanu un agresīvu
seksuālu uzbrukumu. Iznākot no cietuma, Max nolemj sava bijušā advokāta Sam
Bowden (Nick Nolte) un viņa ģimenes dzīvi padarīt par elli un terorizēt viņus,
psiholoģiski tos graujot un iznīcinot, jo advokāts pirms 14 gadiem nolēma
noklusēt un iznīcināja pierādījumus, kas varēja attaisnot Max viņa noziegumā. Ne pati spīdošākā Martina Scorsese filma, bet ļoti pieklājīgs psiholoģiskais
trilleris, rīmeiks 1962. gada filmai ar tādu pašu nosaukumu.
Roberta
De Niro atveidotais izvarotājs, psihopātiskais, bībeli citējošais, notetovētais
maniaks ir ļoti pārliecinoši biedējošs, enerģētisks un De Niro „nozog” katru
ainu, kurā viņš atrodas un ģimeni dzen izmisumā līdz kaulam, ko palīdz sajust
stindzinošā filmas mūzika. Ja filmas varoņi būtu īsti, esmu pārliecināts, ka
Max viņi redzētu katru nakti murgos, visu atlikušo dzīvi.
Ļoti
pārliecinošs, lielisks un viens no labākajiem
De Niro aktierdarbiem, pielietojot lielisku dienvidu akcentu, kuru viņš
apguva, pirms filmas dodot dienvidu pilsētu vietējiem iedzīvotājiem izgriezumus
no scenārija, lai viņi tos ierunā audio.
Filmā
ļoti laba ir advokāta meita Danielle, kuru atveido tolaik vēl jaunā Juliette
Lewis.
Interesanti
fakti –
De Niro samaksāja zobārstam 5000 dolāru, lai zobus padarītu sliktā
stāvoklī, piemērotākus lomai. Pēc filmas samaksāja 20000 dolāru, lai dabūtu tos
atpakaļ normālā stāvoklī.
Vairākus
mēnešus trenējās lomai, lai pārbūvētu savu ķermeni ar lieliskiem fiziskajiem
dotumiem. Ķermeņa tauku procents pēc trenēšanās esot bijis 3%.
Spilgtākie
citāti –
Max Cady: "Every man.....every man has to go through hell to reach paradise."
Max Cady: "Come
out, come out, wherever you are!"
9. Mean Streets (1973)
Režisors - Martin Scorsese.
Martin
Scorsese un Robert De Niro pirmais kopdarbs, gangsteru / krimināldrāma, kura stāsta par Ņujorkas „mazās Itālijas” rajonu, kurā darbojās Charlie (Harvey
Keitel), maziņš wannabe gangsterītis, kurš strādā ietekmīga mafiozņika - sava
onkuļa labā. Viņa draugs Johnny Boy (De Niro) ir vietējais slaists, kurš ir
parādā naudu visam rajonam. De Niro atveidotais Johhny Boy ir apveltīts ar ļoti
lielu enerģiju un harizmu, ka varētu būt mazs viesulis – neprognozējams,
smieklīgs un vienkārši āksts, bet pēc velna pievelkošs sev. Filmā nav iespējams
viņu neiemīlēt un lielākajā daļā ainu viņš pārspridzina visus blakus esošos
aktierus, un „nozog” gandrīz visas ainas, kurās atrodas, kad atver savu saldo,
negausīgo muti. Johnny ķermeņa kustības, žesti, mīmika, verbālie teksti un
skaņas ir zelts šajā filmā, viņu var vērot ar smaidu un baudu. Var droši teikt,
ka ar šo filmu aizsākās jauns laikmets Holivudā. Atzīšos, filma ne tuvu
nepretendē uz manu mīļāko De Niro filmu, bet viņa aktierdarbs šajā filmā ir
vienreizējs. Filmā ir lieliska mūzika.
Interesanti fakti -
Lielākā daļa filmas mūzikas ņemta
no režisora Martin Scorsese personīgās kolekcijas.
Spilgtākie citāti -
Johnny Boy: „You see, I borrow money all over
this neighborhood, left and right from everybody, I never pay them back. So, I
can't borrow no money from nobody no more, right? So who would that leave me to
borrow money from but you? I borrow money from you, because you're the only
jerk-off around here who I can borrow money from without payin' back, right?”
Johnny Boy: "I fuck you right where you breath, because i don't give a two shits about you or nobody else."
Charlie: "You don't make up for your sins in church. You do it in the streets, you do it at home. The rest is bullshit and you know it."
8. Awakenings (1990)
Režisors - Penny Marshall.
Filma stāsta par to, ka dakteris Malcolm Sayer (Robin Williams) izmantojot jaunas zāles, panāk, ka pacienti, kuri sirgst ar katatoniju, (neiropsihiski traucējumi, kuru laikā galvenokārt pārmaiņas notiek kustību sfērā. Katatonija izpaužas vai nu katatoniskā uzbudinājuma, vai katatoniska stupora (sastinguma) veidā. Slimība ir saistīta arī ar Pārkinsonu smagā pakāpē) pamostas.
Daktera pirmais pacients Leonard Lowe (Robert De Niro) pamostas pēc trīs gadu desmitiem miega un skatās jau uz pasauli caur pieauguša cilvēka acīm. Dakteris Sayer ar pacientu Leonard paliek draugi un palēnām arī pats dakteris pamostas no savas kautrības un izolācijas no sabiedrības. Un tā dakteris ar pacientu atver viens otram acis uz pasauli.
Filma ir ļoti interesanta, aizkustinoša, emocionāla, kurai šo emocionalitāti visvairāk piešķir gan mūzika, gan brīnišķīgie aktierdarbi no Robin Williams un Robert De Niro puses.
De Niro atveidotais, sirdī jaunais džentlmenis dzīvē ne par ko vairāk nevēlas, kā mīlēt un tikt mīlētam. Tāpēc, beidzoties zāļu iedarbībai, ir skumji vērot Leonard krasās pārmaiņas, kad viņš pārvēršas slimā, brīžiem nevaldāmā, agresīvā vīrietī, bet tieši tajos brīžos varam visvairāk saskatīt De Niro spilgto aktiertalantu, parādot varoņa psihes un kontroles zaudēšanu pār savu ķermeni. Virtuozs De Niro darbs.
Interesanti fakti -
Filmēšanas laikā Williams nejauši esot salauzis De Niro degunu.
Filma balstīta uz patiesu stāstu par dakteri Oliver Sacks.
Debija kino Vinam Dīzelam nelielā slimnīcas sanitāra lomā.
Spilgtākie citāti -
Leonard Lowe: „People have forgotten what life is all about. They've forgotten what it is to be alive. They need to be reminded. They need to be reminded of what they have and what they can lose. What I feel is the joy of life, the gift of life, the freedom of life, the wonderment of life!”
7. The Godfather part 2 (1974)
Režisors - Francis Ford Copolla.
Turpinājums mafijas drāmai par Corleone ģimeni. Retu
reizi filmas turpinājumam izdodas būt tikpat labam kā tās pirmajai daļai.
Turklāt ņemot vērā, ka pirmā daļa ir 1972. gada filma „The Godfather”, tad tā
ir pamatīgi augsta latiņa, kura ir jānotur. Režisoram Francis Ford Copolla tas
izdevās vairāk kā pārliecinoši. Visvairāk, manuprāt, apbrīnojamā lieta ir tā, ka
režisoram izdevās paplašināt filmas darbības lauku daudz plašāk, tā jau
iespaidīgajai pirmajai daļai un paralēli izstāstīt divus tik organiski
savērptus stāstus par Corleone ģimenes galvenajām personām – par Michael
Corleone (Al Pacino) centieniem nostiprināt savu statusu un paplašināt biznesa
apvāršņus 20. gadsimta 50. gados, kā arī par Vito Corleone (Robert De Niro) ierašanos
Ņujorkā un augšupeju kriminālajā pasaulē jau no 20. gadsimta sākuma. Filmā
nekas nav ārpus konteksta - tās
apjomīgums, vizuālais izskats, mūzika, detaļu precizitāte fascinē un liek
iegrimt tajā līdz pašiem dziļumiem, kad seko līdzi te vienam, te otram varonim,
viņu stāstiem, pārdzīvojumiem, emocijām. Aktierspēle ir visaugstākās klases. Lielisks
scenārijs, izcils režisora darbs. Perfekta filma.
Lai gan De Niro gandrīz izdevās tikt pie Sonny lomas triloģijas pirmajā daļā,
režisors deva priekšroku aktierim James Caan. Tas nostrādāja par labu visiem,
jo mums izdevās ieraudzīt De Niro Vito Corleone tēlā otrajā daļā. De Niro
aktierdarbs, manuprāt, kā arī viss pārējais šajā filmā ir perfekts un vēlējos, lai viņa ekrāna laiks filmā ir garāks, jo bija bauda vērot viņa stāstu. De Niro
filmā neattēlo Marlon Brando atveidoto Vito Corleone triloģijas pirmajā daļā,
bet gan Vito Corleone jaunības gados. Tā ir liela atšķirība, lai gan es redzēju
vienu un to pašu personu. Satriecoši.
Interesanti fakti –
De Niro vairākus mēnešus nodzīvoja
Sicīlijā, lai labāk apgūtu sicīliešu dialektu un filmā runā gandrīz tikai
itāliski, pāris vārdus tik izsakot angliski.
Spilgtākie citāti –
Vito Corleone: "I make him an offer he don' refuse. Don' worry."
Michael Corleone: "I know it was you, Fredo. You broke my heart. You broke my heart."
Michael Corleone: "Keep your friends close, but your enemies closer."
6. Once Upon A Time In America (1984)
Režisors - Sergio Leone.
Režisora Sergio Leone sapņu projekts,
kurš kļuva par pēdējo režisora darbu aiz kameras, ir episks, krāšņs mafijas stāsts par
vietējiem Ņujorkas ebreju kvartāla puišiem Noodles (Robert De Niro) un Max
(James Woods) – par viņu kāpšanu mafijas hierarhijā, kaisli, draudzību, uzticību. Ļoti intīms stāsts, kuru redzam caur Noodles atmiņām 50 gadu ilgā šķērsgriezumā, kad
viņš pēc vairāk kā 30 gadu prombūtnes atgriežas savā dzimtajā vietā.
Filma ir kinematogrāfijas, tehnikas
meistardarbs sākot ar režisora darbu, operatora darbu, saturu, scenāriju,
dekorācijām, kostīmiem, perfekto aktieru izvēli un mūziku, izcilā komponista Ennio Morricone fantastisko mūziku. Filma ir brutāla, brīžiem nepatīkama, mistiska, plūstoša. Veids kā Leone skatītājiem parāda un konstruē Noodles atmiņas, filmas stāstu ir brīnišķīgs - plūstoši, ar smeldzi un nostaļģiju. Skatītājam ne brīdi nav garlaicīgi.
229 minūšu garais filmas griezums (directors cut / lai gan oriģinālais garums
esot bijis 269 minūtes, bet filmas pirmizrādē 1984. gada Kannu kinofestivālā
bija jau manis minētais 229 minūšu filmas garums) filmu padarīja par ļoti
populāru Eiropā un saņēma ļoti augstas un sajūsminošas atsauksmes. Ko nevar
teikt par ASV izrādīto 139 minūšu garo versiju, kurā filma pazaudēja visu savu
jēgu, šarmu un par ko Leone esot ļoti pārdzīvojis, jo šī filma bija viņa lielākais lolojums. Iespējams, viena no visu laiku nenovērtētākajām kinofilmām. Kolosāls darbs.
De Niro filmā ir izcili labs, tāpat kā pati filma. Viņš
atveido savu varoni gandrīz 40 gadu šķērsgriezumā un parāda, kāds mēdz būt
cilvēks kriminālajā pasaulē un ilgus gadus pēc tās – nežēlīgs, juteklisks,
lojāls, brutāls un emocionāls. Viena no manām mīļākajām mafijas filmām.
Interesanti fakti –
Uz Max lomu pretendēja un provēs
piedalījās ap 200 aktieru.
Pēc filmas Leone nosauca De Niro par daudz labāku aktieri
(par īstu aktieri) kā viņa draugu Clint Eastwood. Jāpiebilst, ka Leone bija mazliet greizsirdīgs
uz Eastwood tajā laikā.
2012. gada Kannu kinofestivālā tika parādīta filmas atrestaurētā, šoreiz 251 minūšu garā versija.
Spilgtākie citāti-
Dominic: "Noodles....I Slip...ped."
Max:
“You'll be carrying the stink of the streets with you for the rest of your
life! Noodles:
I like the stink of the streets. It makes me feel good. And I like the smell of
it, it opens up my lungs. And it gives me a hard-on.”
5. Heat (1995)
Režisors - Michael Mann.
Lieliska
filmu režisora Michael Mann episka asa sižeta krimināldrāma / trilleris par
profesionālu zagli Neil McCauley (Robert De Niro) un viņa komandu (Val Kilmer,
Tom Sizemor u.c.) un policijas vienības fanātisko izmeklētāju, leitnantu
Vincent Hanna (Al Pacino), kurš cenšas atrast un aizbāzt aiz restēm iepriekš
minētos filmas varoņus, kā arī par cilvēku attiecībām, dzīvi katram savā pasaulē un šauro līniju, kas pastāv starp labo un ļauno.
Šī īsti
nenovērtētā žanra klasika ir gudra, enerģētiska, reālistiska, lieliski savērpta
filma, ar spriedzi, kurai cauri vijas neliels drūmums, kā arī drāmas
piesitiens. Filmas darbība risinās Losandželosā un režisors pilsētu ir uzbūvējis, parādījis kā vēl vienu dzīvu, elpojošu un ļoti nozīmīgu personāžu un tā iesūc skatītāju filmā no
paša sākuma līdz beigām. Teicams režisora darbs, noteikti labākā Michael Mann
filma. Bez šaubām, viens no izcilākajiem un vizuāli baudāmākajiem
krimināltrilleriem ar lielisku skaņas celiņu un apbrīnojamiem, ļoti reālistiskiem skaņu efektiem. Filmas komanda, režisors, aktieri paveica neticami lielu darbu, iedziļināšanos detaļās, izpēti, informācijas ievākšanu - par kriminālo pasauli, izmeklētāju pasauli, viņu ārpus darba dzīvi, ieročiem, to pielietojumu, zagļiem, laupīšanām, lai cik vien iespējams, labāk, reālāk, ticamāk spētu uz ekrāna parādīt to, ko režisors bija iecerējis.
Manuprāt, viena no spēcīgākajām lomām gan Al
Pacino, gan Robert De Niro. Ir bauda vērot abu aktierdarbus un abi pilnīgi
pazūd savos atveidotajos personāžos. Restorāna aina, kur abi sēž viens otram
pretī un vienkārši sarunājas ir perfekta, tāpat elpu aizraujošā ielas apšaude
un pakaļdzīšanās pēc bankas aplaupīšanas, kā arī aina tunelī, kur McCauley
izlemj tomēr nogalināt Waingro (īsu brīdi bija zagļu komandas biedrs / psihs), kas noved pie letālām beigām, ir meistarklase.
De Niro atveidotais personāžs ir asinsauksts, bīstams, biedējošs un tik
pārliecinošs, ka jūti tikai vien ar viņa skatienu, ka ar šo veci joki ir mazi. So BAD!!!
Filma
atspoguļo labā un ļaunā sadursmi un priekšplānā, kā jau minēju, divi amerikāņu
klasiķi, savas paaudzes izcilākie kinotalanti – Al Pacino un Robert De Niro.
P.S. Es
jutu vairāk līdzi ļaunajai pusei.
Interesanti
fakti –
„Heat” ir pirmā filma, kurā ekrānu kopīgi dalīja Pacino un De Niro (lai
gan redzami kopā tikai trīs ainās), jo pirmajā abu filmā (The Godfather part
2) abi ekrānu nedalīja ne reizi.
Spilgtākie
citāti –
Neil McCauley: “A guy told me one time,
"Don't let yourself get attached to anything you are not willing to walk
out on in 30 seconds flat if you feel the heat around the corner."
Neil McCauley: “WhatamIdoing?I'm talkingto anempty telephone. Cause
there'sadead manon
theother endof thisfuckin'line.”
4. The Deer Hunter (1978)
Režisors - Michael Cimino.
The Deer Hunter ir drāma, kura fokusējas
uz kara psiholoģisko ietekmi un tā sekām. Stāsts ir par trīs draugiem Michael
(Robert De Niro), Steven (John Savage), Nick (Christopher Walken), kuri pēc
viena no trim - Steven kāzām dodas uz Vjetnamu, un par to kā karš ietekmēs katra
dzīvi ne tikai personiski, bet arī viņu mīļo, tuvinieku un draugu. Filma mums
parāda kā trīs vienkārši amerikāņu puiši, valdības patriotisko spiedienu un vērtību
dēļ dodas karā, nemaz nenojaušot kā tas iznīcinās viņu dzīvi un liks mainīt
savas vērtības, domas un aizspriedumus.
Smaga, drosmīga, emocionāla, patiesa filma par
draudzību, lojalitāti, mīlestību. Viena no pirmajām filmām, kura parādīja
bezjēdzīgo Vjetnamas kara skaudro, patieso pusi un kā tas spēj sakropļot
cilvēku dzīves.
De Niro filmā ir brīnišķīgs klusā, intravertā, ļoti sarežģītā, bet draugu
grupiņas līdera Michael lomā. Viņa skatieni, ķermeņa valoda nes daudz
pārdzīvojumus un skatoties konstatē, cik grūti viņa atveidotajam varonim ir
izteikt savas jūtas un pārdzīvojumus.
Izcili aktierdarbi De Niro, Savage,
Meryl Streep (Linda, kura filmā ir Nick draudzene, bet kurā ir iemīlējies arī
De Niro atveidotais Michael) un Walken.
Krievu ruletes ainas, kurās piedalās
filmas galvenie varoņi ir elpu aizraujošas, sirdi plosošas, izcili nofilmētas, izcili samontētas. Bez vārdiem, tas ir jāredz. Es nespēju iedomāties, kuri mūsdienu jaunās paaudzes aktieri spētu ar tādu intensitāti, emocijām, dusmām, bailēm nospēlēt šīs ainas. Pēc filmas gan tās tika skeptiski uztvertas un filmai pāri brāzās rasisma skandāli, jo netika atrasti
nekādi pierādījumi, ka vjetnamieši būtu nodarbojušies ar tādām lietām kara
laikā. Teicams režisora darbs, teicama montāža un filma ir skaistums.
Interesanti fakti –
Lieliskais aktieris
John Cazale (filmā – Stanley, arī strādnieks, galveno varoņu draugs un tai
laikā mīļotais vīrietis filmas aktrisei Meryl Streep) filmēšanas laikā bija
ļoti vārgs, jo slimoja ar vēzi. Drīz vien pēc filmas uzņemšanas, viņš nomira,
filmu tā arī neredzot.
Producenti nav vēlējušies, lai John Cazale piedalās filmā savas slimības dēļ, tādēļ De Niro no savas kabatas apmaksāja Cazale apdrošināšanu, lai tikai viņš varētu filmā piedalīties.
Gatavojoties lomai, De Niro esot tusējies, pavadījis laiku kopā ar rūpnīcas metālstrādniekiem, spēlējis ar tiem biljardu, iedzēris un pat vēlējies nostrādāt pāris maiņas kopā ar viņiem, kas gan viņam nav atļauts. Interesanti, ka neviens tā arī neatpazina slaveno aktieri.
Spilgtākie
citāti -
Nick:
“I don't think about that much with one shot anymore, Mike. Michael:
You have to think about one shot. One shot is what it's all about. A deer's
gotta be taken with one shot.”
3. The King Of Comedy (1983)
Režisors - Martin Scorsese.
Martin
Scorsese melni melnā komēdija / drāma,
kura, nezin kādēļ, nekad nav bijusi īsti novērtēta, lai gan ir vienkārši
lieliska filma ar burvīgu stāstu, scenāriju un brīnišķīgu režisora darbu. Filmas
stāsts ir par Rupert Pupkin (Robert De Niro) – vienkāršu Ņujorkas iedzīvotāju, kurš ļoti vēlas
kļūt par stand – up komiķi, kā arī par slavu un šovbiznesu Amerikā. Patiesībā filma šobrīd ir aktuālāka kā jebkad. Galvenā
varoņa alkas kļūt par slavenu komiķi ir tiktāl aizgājušas fantāziju pasaulē, ka
brīžiem viņš pats nesaprot, kad atrodas realitātē un kad fantazē. Rupert mājas,
kurās viņš dzīvo ar savu māti, ir pārveidotas kā komēdijšova telpas, ikdienā
iztēlojoties, ka tiekas, uzstājas un runā ar savu iemīļoto komiķi, elku Jerry Langford
un citiem.
Kad
Rupert neizdodas ilgu laiku tikt ievērotam no populārā komiķa Jerry Langford
puses, kuru atveido īsts amerikāņu komiķis Jerry Lewis, viņš izdomā kopā ar
draugu Mascha (Sandra Bernhard), kura ir tikpat apsēsta ar Jerry, viņu nolaupīt,
lai piepildītu savus sapņus – uzstāties Jerry Langford šovā, publikas un TV
skatītāju priekšā.
Robert
De Niro atveidotais Rupert ir dumjš, naivs, vientuļš, nožēlojams, izmisis un ahh, ja zinātu, cik man viņu bija žēl filmā, šo naivo dvēseli. Varu pateikt godīgi, ka reti kuru filmu un filmas galveno
varoni man ir bijis tik neērti un sāpīgi vērot it visā, ko viņš dara. Skatoties filmu, brīžiem vēlies novērst skatienu no ekrāna, jo Rupert filmā ir staigājošs murgs. De Niro
veicis fantastisku sava tēla portretējumu un viņa atveidotais tēls ir tik
ticams visās niansēs, ka ticamāk vairs nav iespējams. Satriecošs De Niro darbs,
kuru Martin Scorsese dēvē par labāko De Niro darbu zem viņa režijas.
Blakus
De Niro, filmā burvīgi ir gan Jerry Lewis, gan Sandra Bernhard psihopātiskās
Jerry fanes lomā.
Filma
man tiešām lika smieties un man nekādas sajēgas kā šī filma ar De Niro aktierdarbu bija tik nenovērtēti, kad tā iznāca uz lielajiem ekrāniem.
Interesanti
fakti –
Filmējot ainu, kur Rupert ierodas pie Jerry viņa vasaras mājā, De Niro
izmantoja antisemītiskas piezīmes, lai sakaitinātu Jerry Lewis. Tas izdevās,
filmējot ainu, Jerry patiešām esot vēlējies sadot pa purnu De Niro.
Filmas atjaunotā versija šogad noslēdza "Tribeca" filmu festivālu.
Spilgtākie
citāti –
Rupert: „Better to be king for a night than
schmuck for a lifetime.”
2. Taxi Driver (1976)
Režisors - Martin Scorsese.
Vjetnamas kara
veterāns, jūras kājinieks Travis Bickle, atgriežoties Ņujorkā, cieš no
bezmiega. Kļūstot par taksistu, viņš klīst pa naksnīgajām Ņujorkas ielām
absolūti vientuļš. Viņam derdzas un
riebjas apkārtne, pa kuru klīst tik daudz izvirtušu, degradējušos un pazudinātu
cilvēku. Travis sapņo par lietusgāzi, kura noskalotu no ielām narkomānus,
padauzas, narkotirgoņus, sutenerus un visu pārējo atkritumu bedri. Kādu dienu
uzdrošinājies pievērst uzmanību kādai ļoti skaistai sievietei, Travis pirmajā
randiņā aizved to uz pornofilmu un tā no viņa novēršas, jo neizprot viņa aizraušanos. Travis sāk justies pilnīgi izstumts no sabiedrības (god’s lonely
man), līdz brīdim, kad viņš nolemj rīkoties un attīrīt Ņujorkas ielas,
pielietojot vardarbību.
Martin Scorsese kino pērļu pērle, kurā Robert De Niro savā ikoniskākajā lomā ir fenomenāls un, iespējams, nodemonstrē
visizcilāko kāda personāža portretējumu, psihes pārmaiņas un filmā viņš ir tik
neprognozējams, ka nezini, ko viņš būs gatavs darīt nākamajā brīdī un kas viņam
ienāks prātā. Katra detaļa, katra Travis
doma, katrs izsacītais teikums, katrs skatiens ir zelta vērts. Martin Scorsese
šo stāstu mums izstāsta ar kameru tik burvīgi, ka filmu tu redzi kā caur Travis
Bickle acīm un jūti viņa pārdzīvojumus un viņa patiesās emocijas, padarot viņu
par savu varoni, līdz beigās uzdod sev jautājumu, vai viņš tāds maz ir?
Aizkadra balss, monologu ainas filmā
ir tik burvīgas, ka varētu dienām klausīties. Kopā ar Bernard Herrmand mūziku -
brīnišķīgi. Šie ir griesti, cik tālu spēj aizsniegties režisora, scenārista (Paul Schrader) un aktiera meistarība, būvējot un parādot stāstu, kā arī liekot sajust varoņa emocijas, domas, sajūtas.
Quentin Tarantino šo
filmu dēvē par, iespējams, izcilāko 70. gadu kinofilmu un ir viena no viņa iemīļotākajām
filmām, kā arī filmas galvenā varoņa Travis Bickle un De Niro aktierdarbu kā
visiespaidīgāko, izcilāko viena personāža rakstura pētījumu un apguvi.
Interesanti fakti –
Slavenā, ikoniskā
spoguļa aina „You talkin to me?” bija pilnībā improvizēta no De niro puses, jo
scenārijā bija tikai ieraksts „Travis speaks to mirror”.
Lai sagatavotos lomai, De Niro dabūja taksista atļauju un vairākas nedēļas nostrādāja Ņujorkā par taksistu (skat.att.).
Spilgtākie citāti –
Travis Bickle: „All
the animals come out at night - whores, skunk pussies, buggers, queens,
fairies, dopers, junkies, sick, venal. Someday a real rain will come and wash
all this scum off the streets.”
Travis Bickle: „Loneliness has followed me my
whole life. Everywhere. In bars, in cars, sidewalks, stores, everywhere.
There's no escape. I'm god's lonely man...”
Travis Bickle: „Listen, you fuckers, you
screwheads. Here is a man who would not take it anymore. A man who stood up
against the scum, the cunts, the dogs, the filth, the shit. Here is someone who
stood up.”
Travis Bickle: „You talkin' to me?”
1. Raging Bull (1980)
Režisors - Martin Scorsese.
Kad
bokserim Jake La Motta jautāja, vai filma esot bijusi precīza un patiesa, viņš
atbildēja: "Patiesība ir sāpīga....un šī filma bija sāpīga."
Filma ir biogrāfisks
stāsts par Ņujorkas bokseri Jake La Motta 40. – 60. gadu mijā, par viņa dzīvi,
cīņam gan boksa ringā, gan dzīvē, gan sevī.
Kaut
kur lasīju ļoti precīzus vārdus par filmas pirmo ainu, kur mūzikas pavadībā, palēninātos kadros, boksa ringā lēkā La Motta (Robert De Niro), kura precīzi noraksturo visu filmas
toni: Jake La Motta boksa ringā, vienatnē, mūzikas pavadībā, lēkā un cīnās ar
savu ļaunāko ienaidnieku – sevi.
Kokaīnā
slīkstošais kinorežisors Martin Scorsese vairākus gadus nav vēlējies uzņemt šo
filmu, uz ko De Niro bija viņu mudinājis, bet beigās piekritis ar domu, ka šī
būs viņa pēdējā kinofilma. Martin Scorsese ar fanātisku darbu, apbrīnojamu
talantu radīja kinematogrāfijas šedevru visās tā izpausmēs, ko līdz šai dienai
uzskata par vienu no izcilākajām filmām un kura ir atzīta par 80. gadu izcilāko
kinofilmu.
Brutāla,
sāpīga, smieklīga, nepatīkama. Tieši tāda ir filma un tās galvenais varonis,
bokseris Jake La Motta. La Motta slimā greizsirdība, iekšējie dēmoni, agresija, sevis iekšējā pašiznīcināšana, necieņa gan pret sevi, gan citiem, dusmas dzina viņu uz priekšu
un padarīja par čempionu ringā, bet par zaudētāju un neciešamu personību
ārpus tā. Ne tikai De Niro labākais aktierdarbs, bet izcilākais un slimākais,
ko jebkad esmu redzējis kinofilmā. Ja gribat redzēt, ko spēj parādīt, just
filma skatītājam, kurā dominē tikai aktieris un kamera, tad Raging Bull būs
labākā izvēle. Tikai īpašs aktieris spētu skatītājam likt just līdzi un
censties saskatīt labās lietas un īpašības tik neciešamā, nepatīkamā personāžā,
kāds bija Jake La Motta. De Niro atveidotā personāža pētījums un portretējums
filmā ir ģeniāls un filmā viņš neatveido Jake La Motta.....viņš ir Jake La
Motta vairāk kā pats Jake La Motta. Ja Scorsese būtu nolēmis divas stundas filmēt nepārtrauktā kadrā tikai De Niro, filma būtu tāpat lieliska, jo tieši tik labs filmā ir De Niro.
Filmas iespaidīgās, brutālās cīņu ainas boksa ringā ir perfektas un Scorsese ideja par kameras
ienešanu ringā (no kura viņš neizkāpj ārā visas filmas garumā), kā arī kadru palēninājumi, paātrinājumi iedeva pavisam citu garšu, vērojot neatkārtojamās boksa cīņas, kuras ir tikai kā metafora Jake dzīvei un cīņai ārpus ringa.
Montāža, kameras, operatora darbs ir vienreizējs. Skaņu efekti ir
fantastiski un pēc filmas apstrādes tika iznīcināti, lai tos nekad neviens
nevarētu izmantot. Mūzika burvīga. Tehniski šī filma ir augstākais kinematogrāfijas lidojums.
Filmā brīnišķīgi ir gan Joey (Joe Pesci, kurš tajā laikā esot vēlējies beigt aktiera karjeru, bet De Niro viņu esot pamanījis kādā B klases filmā un uzaicinājis uz filmu), Jake brālis, kurš par visiem vairāk spēja
noturēt Jake rāmjos, bija viņa menedžeris un lielākais balsts, gan Vickie (18;19 gadus vecā Cathy Moriarty, kuru filmai piesaistīja un ieteica Joe Pesci), Jake sieva, bērnu māte, pret kuru
bailes sajauktas ar mīlestību, greizsirdību un apmātību, bokserim lika
izturēties pret viņu kā pret niecību. Traki iespaidīga filma, kuru ar katru noskatīšanās reizi iemīlu arvien vairāk un vairāk. Manuprāt, ļoti intīma filma, kuru prasās skatīties vienatnē.
Slavenais filmu
kritiķis Roger Ebert, kurš pirms pāris gadiem aizgāja viņsaulē, par Jake La Motta rakstīja
šādus vārdus: „La Motta bija slavens ar atteikšanos krist ringā. Filmā ir
redzamas ainas, kur viņš, stāvot pasīvi ringā, ar nolaistām rokām sāņus, ļauj
sevi sist. Mēs saprotam un jūtam, kādēļ viņš nekrita. Viņa sāpes bija pārāk spēcīgas, lai viņš tās
pārtrauktu.”
Interesanti fakti –
Gatavojoties lomai, De
Niro, piepalīdzot La Motta, aptuveni gadu trenējoties, pavadījis 1000 raundus ringā, aizvadīja
pat 3 īstas (pret profesionāliem cīkstoņiem) cīņas boksa ringā, uzvaru izcīnot divās. La Motta esot uzskatījis, ka
De Niro mierīgi varētu kļūt par profesionālu bokseri, arī savos 35; 36 gados.
Lai notēlotu Jake La Motta
filmas nobeiguma daļā, pēc karjeras beigšanas, De Niro 4 mēnešu laikā pieņēmās
svarā gandrīz par 30 kilogramiem.
Kā atzinis pats Scorsese,
pateicoties šai filmai esot izglābies no narkotiku pārdozēšanas un De Niro ar savu neatlaidību esot
izglābis viņa dzīvību.
Spilgtākie citāti -
Jake La Motta: "No, he's a nice kid. He's pretty kid too. I mean, I don't know. I got a problem with if I should fuck him or fight him."
Jake La Motta: “There's no way I'm goin'
down. I don't go down for nobody."
Jake La Motta: “Hey, Ray, I never went down, Ray.
You never got me down, Ray. You hear me? Never got me down.”
Topā neiekļuvušās filmas, bet kuras arī ir vērts noskatīties:
Drama -
Bang The Drum Slowly (1973)
This Boy's Life (1993)
Sleepers (1996)
Men Of Honor (2000)
Everybody's Fine (2009)
Being Flynn (2012)
Comedy -
Wag The Dog (1997)
Analyze This (1999)
Meet The parents (2000)
American Hustle (2013)
The Intern (2015)
Action -
Ronin (1998)
Machete (2010)
Adventures / Fantasy -
Brazil (1984)
Stardust (2007)
Mystery -
Angel Heart (1987)
Limitless (2011)
History -
1900 "Novecento" (1976)
The Mission (1986)
The Untouchables (1987)
The Good Shepherd (2006)
Music -
New York, New York (1977)
Crime / Thriller -
Cop Land (1997)
Jackie Brown (1997)
The Score (2001)
Stone (2010)
Iespējamie interesantie nākotnes filmu projekti, kurus vērts redzēt, kuriem derētu pievērst uzmanību -
Hands Of Stone (2016) Režisors Jonathan Jakubowicz.