THE HUNT (2012)

The Hunt (2012)

Jeb oriģinālnosaukumā – “Jagten”.
Šīs dāņu filmas stāsts ir par Lukasu (kuru atveido lieliskais dāņu aktieris Mads Mikkelsens), kurš strādā bērnudārzā un nejaušu apstākļu sakritību dēļ  jeb mazas meitenītes nevainīgu melu dēļ, tiek apsūdzēts pedofilijā.
Skaista, plosoša, līdz sirds dziļumiem iespaidīga drāma, kuru brīžiem gribas izslēgt un neskatīties, bet kuru ir vērts noskatīties, lai saprastu, kāda mēdz būt cilvēku daba, ticība, neticība, draudzība, izturēšanās, allaž ļaunā meklēšana, sāpes un kā dēļ tomēr ir vērts dzīvot šajā brīžiem tik briesmīgajā pasaulē.
Briesmīgi laba filma, ar lieliskiem aktierdarbiem, lielisku scenāriju, saturu, kura liek domāt ne tikai to skatoties, bet arī pēc tās. Izcili, esmu sajūsmā. Lūdzu, vairāk šādu filmu. 

2 latviešu filmiņas.

Čau, čau!!!

Šajā saulainajā nedēļā esmu aizgājis uz veselām divām latviešu kinofilmām, par ko man ir liels prieks, tāpēc vēlējos mazliet padalīties ar savām sajūtām un domām par tām, kas varbūt liks arī Jums aiziet un novērtēt kādu no mūsu censoņu darbiem. :)

Mammu, es tevi mīlu. (2013)

Apvienotās Karalistes restorānu vip klienta, režisora Jāņa Norda filma par jauna puiša Raimonda dzīvi tīņa vecumā un viņa māti.

Pirms filmas, protams, biju lasījis par iespaidīgajiem filmas panākumiem Berlīnes kinofestivālā un vispār labas atsauksmes, tāpēc ar labām domām un sajūtām gāju uz filmu, un tās arī saņēmu. 
Filma bija tiešām patīkama, saistoša, skatāma, kurai savu sajūtu un nokrāsu noteikti iedeva mani bērnības rajoni, kuru ielu smaržu un sajūtu spēju sajust arī caur ekrānu, pat neatrodoties blakus vai klāt, kur staigāja, skrēja, braukāja Raimonds – tāpat kā es kādreiz. Režisors manā gadījumā trāpīja perfekti ar vietas izvēlēm filmēšanai.
Filma bija reālistiska, kas man iedeva iespēju iejusties Raimonda ādā un identificēt sevi bērnībā ar viņu. Jauniešu problēmas, sūdu vārīšana, melošana....kurš gan nav to piedzīvojis, kurš gan nav jutis sevī tās bailes un nepatīkamās sajūtas, ko juta Raimonds, kad likās, ka viss brūk zem kājām, ka nu, būs sūdi, vecīt.

Paaugoties, protams, esmu sapratis – vienalga kādas problēmas ir bijušas un ar ko nācies saskarties, vai tās būtu piezīmes dienasgrāmatā, kārtējie vieninieki matemātikā, problēmas ar skolotājiem, ar policiju, labāk ir visu atklāt uzreiz, nemelot, jo vecāki mums nemitīgi bērnībā ir stāstījuši un mācījuši, ka meliem ir īsas kājas un ka nav nekas tāds, ko nevarētu atrisināt kopīgi, ar ģimenes atbalstu un mīlestību, jo ar katru brīdi, kad melo un turi to sevī, tas spiež tevi un moka, kā Raimondu filmā. Sapratis jau to esmu sen, bet vai to pats vienmēr daru – tas jau ir cits jautājums, bet ne par to šoreiz. :)

Domājoša filma, kuru es izjutu un domāju, ka katrs – gan jaunieši, gan vecāki spēs saredzēt un sajust sev labi zināmās lietas, un pārdzīvojumus.
Filmā lieliski gan puika, gan māte.

Uz filmu nav jābaidās iet, ejiet, nenožēlosiet. Varētu, protams, piesieties par šo un to, bet man neprasās, nepavisam, tas ir labi. Forši. Vairāk šādu latviešu filmu. Paldies režisoram un pārējiem filmas veidotājiem.

Sēņotāji (2013)

Režisora Ivara Tontegodes filma, komēdija (laikam) par neglītu, dīvainu džeku, memmes dēliņu un viņa attiecībām ar sievietēm. Tā raksturo šo filmu. Godīgi sakot, ja nebūtu lasījis par ko ir filma, tā arī nebūtu sapratis, jo arī negribēju saprast.

Pirms filmas neko daudz nebiju lasījis par to, kā tikai mazos komentārus no kritiķiem „Kultūras Dienā”. Neko daudz no filmas negaidīju un domāju, ka tā nebūs spīdoša. Un nebija arī.

Bieži nesanāk aiziet vienas nedēļas laikā uz divām latviešu filmām, par to bija prieks šoreiz. Varbūt prieks īsti nebija par pašu filmu, jo tā uzdeva man tik daudz jautājumu – kāpēc tā bija vajadzīga? Kam tā bija vajadzīga? Kāds bija filmas mērķis un vēstījums skatītājiem? Kādā sakarā iepīta bija kaut kāda Āfrika? Kolēģa pašnāvība? Priekš kam tas, priekš kam tas, tas un tas???

Nezinu, neatbildami jautājumi, kurus nevarētu atbildēt arī pats režisors (viņš arī scenārija autors), jo, visticamāk, šo filmu bija sarakstījis un uzņēmis uz smagām paģirām vai zem halucinogēnajām sēnēm.

Filmā bija necenzēta leksika, kura patika ļoti zālei, jo katru reizi izdzirdot vārdus „pimpis”, „bļeģ”, „mauka”, „pīzda”, kā arī redzot sūdu podā, zālē skanēja smiekli. Man pašam arī patīk dialogi un leksika, kura ir tuvu reālajai dzīvei, esmu tikai par to, bet izskatījās, ka lielākā daļa zālē sēdošie neko citu no filmas negaidīja, kā pāris lamuvārdus par ko ierēkt.

Filma bija tik nesmieklīga, cik tā varēja vien būt. Tiešām ļoti nesmieklīga. Es pāris momentos iesmējos tikai par to, cik dažas ainas ir stulbas un nesmieklīgas. Ticiet man, es zinu, ko runāju. Filmā iemesti pāris ainās tika arī tautā zināmais Centis Ūbele, kā arī Juris Praids Millers. Tas laikam humoram. Laikam.

Retas ir reizes, kad man gribējies iespert pa seju filmas personāžiem. Šajā gribējās.

Ja gribat aiziet uz kādu latviešu filmu - "Mammu, es tevi mīlu" būs labākā izvēle dotajā brīdī. Lai gan varat aiziet uz šo, jo ar ko gan šī ir sliktāka par svalku "Что творят мужчины (2013)", kuru cilvēki apmeklē cītīgi. Jāgaida nākošā latviešu un citu valstu kopražojuma kinofilma kinoekrānos "Miglā."