Gustavo. In Memoriam.
Ar interesi gaidīju un šodien noklausījos Arstarulsmirus
Arsujumfus-Tarus jeb ex Gustavo (Gustavs Butelis) atvadu un pateicības dziesmu, Gustavo
daiļrades noslēguma kompozīciju - "Paldies, ka esat".
Nerakstu šīs rindas tādēļ, ka esmu neapmierināts ar šo gabalu vai mākslinieka
turpmāko virzību muzikālajā lauciņā un spļaudos tagad apkārt. Tā nav. Katram cilvēkam ir savs ceļš ejams, katram savs skatījums
uz lietām, mērķi dzīvē, idejas, sapņi utt. Noteikti mākslinieks arī šo dziesmu
gatavoja patiesi, ar visu sirdi, bet šai dziesmai nevajadzēja būt "Gustavo"
ēras noslēguma kompozīcijai.
Vienkārši nevajadzēja, atvainojiet. Bet ne par to šoreiz ir stāsts.
Stāsts ir par mūziķi Gustavo.
Neuztveru sevi kā vislielāko un kaislīgāko Gustavo
daiļrades fanu pasaulē, bet varu droši teikt un atzīt, ka nevienu latviešu mūziķi nekad neesmu tik ļoti iemīlējis kā savulaik Gustavo, un neviens mani nekad tā
nebija uzrunājis caur mūziku kā Gustavo. Pat ne tikai mūzikas dēļ - savas
attieksmes, stājas, ideju, izpildījuma, profesionalitātes, pedantiskuma, inteliģences, ironijas, meistarības, oriģinalitātes dēļ.
Gribēju pateikt lielu paldies māksliniekam un, iespējams, ar
Gustavo daiļrades noslēgumu, noslēdzas kaut kāda daļa manis, beidzas kāds
posms arī manā dzīvē, jo vairāk kā pusi dzīves esmu sekojis viņa gaitām, atbalstījis, baudījis
viņa darbus, viņa domas, idejas, pārsteigumus, vēlējumus. Un to visu, galvenokārt, varēja
sadzirdēt un sajust viņa mākslas darbos – dziesmās. Vajadzēja tikai vēlmi un
gribu to saklausīt. Interesanti, kā gadu gaitā mainījās mana uztvere, baudījums, klausoties viņa dziesmas, arī tās, kuras bija sarakstītas sen atpakaļ, jo, paliekot vecākam, tās
sadzirdēju pilnīgi citādāk, atklāju daudz citādākas šķautnes izpildītajām dziesmām, specifiskas
nianses dziesmu, tekstu uzbūvē un izpildītāja domas, kuras iepriekš nekad nemanīju, vai patiesībā
izlikos nemanām, jo laikam sadzirdēju to, ko vēlējos tajā brīdī, kas man šķita svarīgi, nevis to, ko vēstīja
klausītājam autors.
Gribēju pierakstīt beigās savus iemīļotākos
Gustavo skaņdarbus, bet sapratu, ka tādus ir neiespējami atlasīt, jo šo 15+
gadu laikā māksliniekam ir bijis tik daudz lielisku, aizraujošu, dzīvīgu,
niknu, personisku, patiesu, iedvesmojošu, dziļu dziesmu, ka to ir pagalam grūti
izdarīt.
Protams, Gustavo mūzika jau nekur nepazudīs, tā paliks uz
laiku laikiem - mūsu atmiņās, kasetēs, diskos, klipos, videoierakstos un arī mākslinieks pats nav
apgalvojis, ka iet prom no mūzikas, bet viena nianse - tas jau vairs nebūs tas
mākslinieks, kuru mēs iemīlējām pirms entajiem gadiem. Vēlu, protams, panākumus arī turpmāk un nenovirzīties no saviem mērķiem, vienalga, ko kāds teiktu, smietu vai ironizētu. Tāda pati
smīnēšana par Gustavo un viņa laikabiedriem notika arī 90. gados, kad viņi tikai sāka lauzt savu ceļu ne tikai mūzikā, bet dzīvē kā tādā.
Tālāk jau tie klusēja.
Negribu būt patētisks, bet man ir žēl. Ir un viss, tas ir tik vienkārši, tāpēc domāju, ka noteikti aizstaigāšu uz kādu Gustavo
atvadu koncertu februārī, lai pēdējo reizi redzētu uz skatuves
viņu.....GUSTAVO.
Gribu teikt - liels paldies par mūziku, par prieku, par
sajūsmu, ko radīji un devi.
"Viņa dvēselē plūda un viļņoja domas....tās bija viņa paša sirdsjūtu skaņas...pareizi teikts....viņa paša sirdsjūtu skaņas..."
