"KAMBALA......., ĀMEN!"

KAMBALA....., ĀMEN!

Kad uzzināju, ka top grāmata par basketbolistu Kasparu Kambalu (turpmāk tekstā – Kaspars), kā jau sporta un basketbola fans, protams, biju ļoti ieinteresēts. Ar ļoti būtisku piebildi pie lielās intereses -  gribēju redzēt, cik tālu Kaspars atklāsies un atvērsies, cik spēs būt patiess pret sevi un pārējiem.  Lasīt viņa kārtējās “atmazkas”, attaisnojumus, cik viņš ir balts, nevainīgs, pūkains - nevēlējos, negribēju. Tos biju pārlasījies un atklausījies jau gadiem.
Šoreiz Kaspars neliekuļo un neslēpjas. Viņš ir bezgala atklāts, atraisīts un bez šaubām izbaudīja šo grāmatas tapšanas procesu, kad varēja nodot tālāk savas atmiņas, piedzīvojumus, pārdzīvojumus, kritienus, slavas mirkļus un asaras…,to varēja ļoti viegli sajust.

Uz grāmatas aizmugurējā vāka Kaspars ir kails – tīri simboliski. Šis vāks pastāsta visu par šo grāmatu, jo Kaspars sevi izģērbj pilnībā. Lasītājs šajā grāmatā ar viņu aug, šņauc, mīl, spēlē basketbolu, raud, cīnās ringā, treniņos un ņemas ar maukām.

Grāmatu izlasīju aptuveni pirms mēneša. Pirms grāmatas iznākšanas zināju, ka gribēšu uzrakstīt kādas rindas, savas domas par grāmatu un kā tā mainīja manus uzskatus par Kasparu kā personību, sportistu, tēvu, brāli, dēlu. Līdz šai dienai nebiju neko uzrakstījis, jo sapratu, ka grāmata praktiski neko nav mainījusi manos uzskatos par Kasparu. Egoistisks, patmīlīgs, draudīgs, augstprātīgs, bet no otras puses - labsirdīgs, devīgs, mīlošs, paštaisns. Tāds viņš vienmēr bijis manās acīs, tādu viņu redzu arī tagad.

Es sekoju Kasparam sociālajos portālos, tādēļ sanāca tviterī daudz lasīt atsauksmes par grāmatu, kuras Kaspars bija “retvītojis” un lielākajā daļā cilvēku izteica šādus vai līdzīgus komentārus – Kaspars, tas tik ir vecis ar pautiem, šitā atklāties. Kaspar, respekts par atklātību, vecis utt.  Jūs domu sapratāt.

Ziniet, es nezinu kā mēra veča lielumu, vai ir kādi noteikti standarti, kurus sasniedzot kļūsti par īstu veci un tml. Bet es zinu pāris lietas, kuras, manuprāt, raksturo un izceļ “veča” statusu.  Manuprāt, vecis ir tas, kurš nemelo. Vecis ir tas, kurš neizliekas par labāku, kāds viņš ir, ko Kaspars darījis gadiem. Jā, mēs vienmēr zinājām, ka viņš ir mūsu basketbola sliktais puisis jeb “bad boy”, kas viņam patiesībā tik ļoti piestāvēja, šī birka, kas viņam gājusi līdzi laikiem, bet, cik es atceros, klausoties, lasot Kaspara intervijas, visur līdzi gāja, bija atrodami meli, izlikšanās, attaisnojumi. Tāpēc grāmatā izlasāmais nav nekāds pārsteigums cilvēkiem, kuri nav muļķi.

Kādēļ Kaspars vēlējās rakstīt grāmatu par sevi? Grāmatas autors, sporta žurnālists Armands Puče nav šīs idejas iniciators. Kaspars saka, ka tā ir bijusi vēlme parādīt, kam viņš gājis cauri. Vai šī ir Kaspara publiskā grēksūdze? Iespējams. Atskaitot grēksūdzi un atklātību, man gribējās grāmatā atrast Kaspara atvainošanos saviem, basketbola, sporta faniem, kuri bija viņam sekojuši līdzi gadiem, bet kuriem viņš bija melojis un pūtis miglu acīs daudzu gadu garumā. Neatradu.

Cilvēkiem, kuriem nav pašvērtējuma, kuriem ir īsa atmiņa, pietiek ar to, ka Kaspars atzīstas, ka ir gājis maukās, šņaucis kokaīnu maisiem, dzēris visu karjeru bez mitas un visu pārējo. Tagad viņš ir vecis viņiem. Man liekas, ka tie ir cilvēki, kā jau minēju, ar zemu pašvērtējumu un ne pārāk augstu intelektu. Tās ir tikai manas domas, protams.

Varbūt izklausās, ka esmu personiski apvainojies uz Kasparu un man viņš ļoti nepatīk, bet tā nav, jo esmu šo gadu laikā viņu arī atbalstījis un priecājies par viņa panākumiem. Varbūt vienīgi man ir nepatikuši viņa gājieni, problēmas saistībā ar Latvijas basketbola izlasi (kuras sakarā vienmēr visi citi bija vainīgi), atteikumiem spēlēt, par tās apsmiešanu pēc pēdējā Eiropas Čempionāta un līdzīgām lietām. 

Pati grāmata ir interesanta, pat varētu teikt droši, daudziem būs šokējoša, viennozīmīgi. Grāmatas autors Armands Puče raksta raiti, viegli lasāmi, ka grāmatai ir ļoti viegli izskriet cauri, lai gan man nedaudz traucēja kā tā tika saturiski, sižetiski sastādīta.

Visinteresantākās lietas, kā jau vienmēr, ir tās, kuras norisinās aiz kadra, ja tā varētu teikt, kur Kaspars stāsta par savu dzimtu, apslēptajām domām, sievām, naudu, bērniem, koledžas basketbolistu ikdienu, slavas zenīta priekšrocībām, Lasvegasas ārēji neredzamo dzīvi, elpu, pilsētas tikumus, kas mani ļoti ieinteresēja un aizrāva, kā arī personiskajām sāpēm, zaudējumiem – morālajiem, garīgajiem, ģimenes….

Kaspars, kā sportists, ir zaudējis daudz spēļu savā dzīvē, lai gan šiem zaudējumiem nav nekāda svara un nozīmīguma, ja salīdzina tos ar zaudējumiem, ko viņam ir nācies pieredzēt savas dzīves laikā, zaudējot tuvos un mīļos. Varu tikai apbrīnot Kaspara gribasspēku piecelties pēc tik smagiem kritieniem, kuri gājuši roku rokā visas viņa dzīves garumā.

Kritiens, kritieni, krist. Man šie vārdi tik ļoti asociējas ar Kasparu, jo Kaspars krita, krīt un, visticamāk, kritīs.

Iespējams, viens no skumīgākajiem brīžiem Kaspara dzīvē ir bijis tas, ka visvairāk sprunguļus zem kājām, pirms kritiena, bija metis pats. Citreiz apzināti - ar nolūku, citreiz neapzināti, nejaušības dēļ. Varbūt tas bija ierakstīts zvaigznēs – Kasparam dzīvē daudz jākrīt, lai spētu piecelties kā varonis, piedzimt no jauna, parādīt savu spēku ne tikai apkārtējiem, bet visvairāk pašam sev.

Kaspars ir kritis, daudz kritis, bet pēc katra kritiena viņš ir piecēlies un nekad šo cīņu nav zaudējis. Lai arī kā dzīve būtu spiedusi Kasparu uz ceļiem, viņš ir spējis piecelties. To viņam arī novēlu. Lai arī cik daudz kritienu vēl dzīvē būtu, novēlu viņam piecelties, nospurināties, notraukt putekļus no apģērba un doties tālāk, neatskatoties, lai arī kurš šoreiz sprunguli būtu pametis zem kājām.  

Mēs katrs varam paņemt kaut ko no šīs grāmatas, bet ko mēs paņemsim, tas jau būs atkarīgs tikai no mums, mūsu domāšanas, analizēšanas spējām, intelekta līmeņa, izpratnes un spriestspējas. Bet ir jāņem, jo grāmatas ir jālasa, no grāmatām ir jāņem un jāmācās.

Paldies, Armand un Kaspar!

Ar cieņu, Reinis Važa.