SPĒLĪTES AR PRĀTU

Trance (2013)

Tā kā vakar bija lieliska izdevība aiziet noskatīties jau tagad šo filmu (patiesībā pat divas filmas, otrā - franču vieglā, romantiskā "Populaire (2012)"), to arī izmantoju. Bet šoreiz par TRANCE. Rakstu ar lielajiem burtiem, jo lieliski pavadīju laiku un izbaudīju filmu visā tās krāšņumā.
Neko daudz par filmu nezināju pirms kinoteātra apmeklēšanas, tik vien kā biju redzējis treileri un zināju, ka filmu režisēs lieliskais režisors Denijs Boils, kurš pāris gadus bija atpūties no mākslas filmu režijas. 
Filmas stāsts ir par Saimonu (James McAvoy) - izsoles nama darbinieku, kurš nolemj savā darba vietā, kopā ar bariņu noziedzinieku (Vincent Cassel u.c.) nozagt vērtīgu gleznu. Laupīšanas laikā notiek neparedzēts starpgadījums un Saimons, saņēmis sitienu pa galvu, aizmirst, kur noslēpis gleznas audeklu, jo sadarbības kolēģiem (laupītājiem) nodevis tikai gleznas rāmi.
Kādēļ viņš tā rīkojās, kur viņš gleznu noslēpis un kādiem paņēmieniem centīsies atgūt savu atmiņu....par to visu filmā. :)
Denijs Boils paveicis lielisku darbu, izveidojot ļoti saturīgu, dinamisku, acīm tīkamu, vizuāli pievilcīgu psiholoģisko trilleri ar labu spriedzīti.
Filmas mūzika visa trillera garumā bija brīnišķīga un pēc vairākām spriedzes pilnām ainām piefiksēju, ka brīžiem biju tā iesūkts tajās, ka aizmirsu, ka atrodos kinoteātrī.
Režisora manipulēšana ar skatītāju prātiem simpatizēja un deva pamatu arvien vairāk iedziļināties filmā, tās dialogos, lai nepazaudētu domu un pavedienu, un, jaucot prātus skatītājiem, lika meklēt robežas, kur sākas un beidzas realitāte.
Pārliecinošs stāsts, kurš nepavisam negarlaiko, liek saspringt, meklēt atbildes. Filma aizrauj ar foršu aktieru ansambli, režisora un operatora darbu, lieliski savērptu stāstu, kā arī ar burvīgi piemeklētu mūziku un visnotaļ negaidītām beigām.
Ja vēlaties ko tādu redzēt....droši, nenožēlosiet!!! Drīzumā kinoteātros! 

Valdis Valters #10

Valdis Valters. Dumpinieks ar ideāliem.

Katrs sporta fans, ieskaitot mani, pazīst Valdi Valteru (turpmāk tekstā – Valdis). Noteikti katram sporta fanam arī ir viedoklis par šo savdabīgo, pretrunīgo personību, bet, galvenokārt, izcilo basketbolistu – 1981. gada Eiropas labāko basketbolistu, 1982. gada pasaules čempionu (Latvijā vienīgo vīriešu kārtas  basketbola pasaules čempionu). Kā lai nebūtu viedokļa, ja Valdis mūsdienu pasaulē ir tik sociāli aktīvs, ir dzirdams radio, ir redzams televīzijā. Kā savos ziedu laikos uz laukuma. Skaidrs, ka grāmatu iegādāties bija svēta lieta man kā sporta fanam, jo arī es droši varu piekrist sen izteiktajai atziņai par Valdi – viņu var mīlēt, viņu var nīst, bet pret viņu nevari būt vienaldzīgs.
Vienaldzīgi arī nebūsiet, izlasot šo autobiogrāfisko grāmatu: “Valdis Valters. Dumpinieks ar ideāliem”, kuru sarakstījis pats Valdis, piepalīdzot sporta žurnālistam Guntim Keiselim. Grāmatā izlasāms ir Valda ceļš līdz pasaules sporta virsotnēm – ar kādiem paņēmieniem, kuru cilvēku palīdzību, kādiem šķēršļiem tiekot pāri, viņš ielauzās sporta elitē un dominēja savā sporta veidā, liekot basketbola skatītājiem un līdzjutējiem jūsmot par viņa spēli laukumā. Tas viss ir šajā viegli lasāmajā grāmatā.

Paralēli Valda stāstītajam, ļoti organiski un sabalansēti ir iepīti Valda laikabiedru stāsti un atmiņas par viņu, kuras mums liek uz Valdi paskatīties arī no citas puses, nevis kā viņš pats redz sevi.

Grāmatā Valdis arī atbildēja uz tiem jautājumiem, uz kuriem es vēlējos uzzināt atbildes – par Valtera Basketbola Skolas (VBS) sabrukumu, Eirolīgas sapni, Sidneju 2000, “Brocēnu” rašanos, par kuriem fanojām bērnībā ar draugiem. Uz negatīvajām lietām Valdis grāmatā neliek uzsvaru, lai gan gribējās uzzināt, kur bija meklējami pirmsākumi Valda un Aivara Lemberga “mīlestībai” vienam pret otru, „mīlestībai” pret kasieriem, kā arī pāris citas lietas.

Nepameta, protams, sajūta, ka Valdim kremt tas, ka neizdevās sevi pierādīt laukumā uz lielākās basketbola skatuves – NBA laukumiem. Tāda bija to laiku lielākā bēda gan basketbolistiem, gan hokejistiem. Padomju režīms, kurš arī aprakstīts grāmatā, deva, bet arī daudz ņēma sportistiem, ļaujot braukt tikai pa vienām sliedēm. Varbūt, ja laiki būtu savādāki, iespējams, mēs par Valdi kā basketbolistu nekad neuzzinātu, tāpēc citēšu Valdim viņa paša atziņu, kura tika izteikta grāmatā: “Nenoietais ceļš vienmēr šķiet labāks par noieto, jo tu jau nezini, kāds tas būtu bijis.”

Jaunajiem sportistiem noteikti grāmata būs interesanta ne tikai kā Valda sportista dzīvesgājuma atstāstījums, bet arī kā pamācība sportista karjeras uzsākšanai, jo Valdis sniedz daudz padomu kā būtu jāattīstās jaunajam sportistam, kāds ceļš ir jāizvēlas, kas ir svarīgi un kas nav.

Valdis ir ļoti savdabīga, interesanta personība, kuram nepatīk atrasties degradējušos, vienmuļu cilvēku sabiedrībā, jo ar tādiem nav interesanti. Ja nav interesanti, Valda tur nav. Ja ir jāatrodas kādam zem tupeles un jāizpatīk, Valdis tur nebūs.

Ir simpātiski, ka šādas grāmatas tiek rakstītas. Mēs cilvēki varam tuvāk iepazīt latviešu leģendas un elkus, par kuriem jūsmoja mūsu vecāki, tantes un onkuļi. Valda viedokli par šo to var nesaprast, ironizēt par to, bet viņam tāds ir vienmēr un par visu. Citreiz viņam piekrītu, citreiz gribu mest ar kurpi. Tā tas ir. Grāmata man lika paraudzīties uz viņu no citas puses. Un bija ko ieraudzīt (izlasīt). Teikšu tā par grāmatu – precīzs trīspunktinieks Valda Valtera izpildījumā pēc lieliskas Gunta Keisela piespēles.

Paldies!

PROFESIONĀLI

Side Effects (2013)

Filmas stāsts ir par Emīliju (Rooney Mara), kura sagaidot no cietuma savu mīļoto Martinu (Channing Tatum), cieš no smagas depresijas un psihes pārmaiņām, kas noved pie nelaimes (?!?!) gadījuma. Līdz ar to ir spiesta sākt ārstēšanos pie psihoterapeita Džonatana Benksa (Jude Law), ar nesen klajā nākušām, jaunām zālēm. Ar to arī sāksies filmas varoņu piedzīvojumi, jo vairāk stāstīt nevēlos. :)
Lieliska filmu režisora Stīvena Soderberga gudri savērpta krimināldrāma, trilleris par krāpšanos un blēdīšanos, kurā Soderbergam izdodas noturēt skatītāju uzmanību visas filmas garumā, gaidot, kas sekos tālāk, kur vedīs nākamie sižeta pavērsieni un pārsteigumi.
Ļoti labs, saturīgs scenārijs ar gudriem, interesantiem dialogiem un filma pati par sevi ir acīm tīkama un piesaistoša.
Pārliecinoši aktierdarbi (Jude Law vispārliecinošākais), spēlējot interesantus personāžus no kuriem neviens nav muļķis.
Filmā ir labi piemeklēta mūzika, kura, protams, piešķir trillerim vajadzīgo noskaņu un iesūc sevī.
Iesaku noskatīties. Ļoti profesionāls darbs.

P.S. Stīvens Soderbergs paziņojis, ka šis ir viņa pēdējais darbs aiz kameras. Arī tāpēc ir vērts šo filmu redzēt.

THE HUNT (2012)

The Hunt (2012)

Jeb oriģinālnosaukumā – “Jagten”.
Šīs dāņu filmas stāsts ir par Lukasu (kuru atveido lieliskais dāņu aktieris Mads Mikkelsens), kurš strādā bērnudārzā un nejaušu apstākļu sakritību dēļ  jeb mazas meitenītes nevainīgu melu dēļ, tiek apsūdzēts pedofilijā.
Skaista, plosoša, līdz sirds dziļumiem iespaidīga drāma, kuru brīžiem gribas izslēgt un neskatīties, bet kuru ir vērts noskatīties, lai saprastu, kāda mēdz būt cilvēku daba, ticība, neticība, draudzība, izturēšanās, allaž ļaunā meklēšana, sāpes un kā dēļ tomēr ir vērts dzīvot šajā brīžiem tik briesmīgajā pasaulē.
Briesmīgi laba filma, ar lieliskiem aktierdarbiem, lielisku scenāriju, saturu, kura liek domāt ne tikai to skatoties, bet arī pēc tās. Izcili, esmu sajūsmā. Lūdzu, vairāk šādu filmu. 

2 latviešu filmiņas.

Čau, čau!!!

Šajā saulainajā nedēļā esmu aizgājis uz veselām divām latviešu kinofilmām, par ko man ir liels prieks, tāpēc vēlējos mazliet padalīties ar savām sajūtām un domām par tām, kas varbūt liks arī Jums aiziet un novērtēt kādu no mūsu censoņu darbiem. :)

Mammu, es tevi mīlu. (2013)

Apvienotās Karalistes restorānu vip klienta, režisora Jāņa Norda filma par jauna puiša Raimonda dzīvi tīņa vecumā un viņa māti.

Pirms filmas, protams, biju lasījis par iespaidīgajiem filmas panākumiem Berlīnes kinofestivālā un vispār labas atsauksmes, tāpēc ar labām domām un sajūtām gāju uz filmu, un tās arī saņēmu. 
Filma bija tiešām patīkama, saistoša, skatāma, kurai savu sajūtu un nokrāsu noteikti iedeva mani bērnības rajoni, kuru ielu smaržu un sajūtu spēju sajust arī caur ekrānu, pat neatrodoties blakus vai klāt, kur staigāja, skrēja, braukāja Raimonds – tāpat kā es kādreiz. Režisors manā gadījumā trāpīja perfekti ar vietas izvēlēm filmēšanai.
Filma bija reālistiska, kas man iedeva iespēju iejusties Raimonda ādā un identificēt sevi bērnībā ar viņu. Jauniešu problēmas, sūdu vārīšana, melošana....kurš gan nav to piedzīvojis, kurš gan nav jutis sevī tās bailes un nepatīkamās sajūtas, ko juta Raimonds, kad likās, ka viss brūk zem kājām, ka nu, būs sūdi, vecīt.

Paaugoties, protams, esmu sapratis – vienalga kādas problēmas ir bijušas un ar ko nācies saskarties, vai tās būtu piezīmes dienasgrāmatā, kārtējie vieninieki matemātikā, problēmas ar skolotājiem, ar policiju, labāk ir visu atklāt uzreiz, nemelot, jo vecāki mums nemitīgi bērnībā ir stāstījuši un mācījuši, ka meliem ir īsas kājas un ka nav nekas tāds, ko nevarētu atrisināt kopīgi, ar ģimenes atbalstu un mīlestību, jo ar katru brīdi, kad melo un turi to sevī, tas spiež tevi un moka, kā Raimondu filmā. Sapratis jau to esmu sen, bet vai to pats vienmēr daru – tas jau ir cits jautājums, bet ne par to šoreiz. :)

Domājoša filma, kuru es izjutu un domāju, ka katrs – gan jaunieši, gan vecāki spēs saredzēt un sajust sev labi zināmās lietas, un pārdzīvojumus.
Filmā lieliski gan puika, gan māte.

Uz filmu nav jābaidās iet, ejiet, nenožēlosiet. Varētu, protams, piesieties par šo un to, bet man neprasās, nepavisam, tas ir labi. Forši. Vairāk šādu latviešu filmu. Paldies režisoram un pārējiem filmas veidotājiem.

Sēņotāji (2013)

Režisora Ivara Tontegodes filma, komēdija (laikam) par neglītu, dīvainu džeku, memmes dēliņu un viņa attiecībām ar sievietēm. Tā raksturo šo filmu. Godīgi sakot, ja nebūtu lasījis par ko ir filma, tā arī nebūtu sapratis, jo arī negribēju saprast.

Pirms filmas neko daudz nebiju lasījis par to, kā tikai mazos komentārus no kritiķiem „Kultūras Dienā”. Neko daudz no filmas negaidīju un domāju, ka tā nebūs spīdoša. Un nebija arī.

Bieži nesanāk aiziet vienas nedēļas laikā uz divām latviešu filmām, par to bija prieks šoreiz. Varbūt prieks īsti nebija par pašu filmu, jo tā uzdeva man tik daudz jautājumu – kāpēc tā bija vajadzīga? Kam tā bija vajadzīga? Kāds bija filmas mērķis un vēstījums skatītājiem? Kādā sakarā iepīta bija kaut kāda Āfrika? Kolēģa pašnāvība? Priekš kam tas, priekš kam tas, tas un tas???

Nezinu, neatbildami jautājumi, kurus nevarētu atbildēt arī pats režisors (viņš arī scenārija autors), jo, visticamāk, šo filmu bija sarakstījis un uzņēmis uz smagām paģirām vai zem halucinogēnajām sēnēm.

Filmā bija necenzēta leksika, kura patika ļoti zālei, jo katru reizi izdzirdot vārdus „pimpis”, „bļeģ”, „mauka”, „pīzda”, kā arī redzot sūdu podā, zālē skanēja smiekli. Man pašam arī patīk dialogi un leksika, kura ir tuvu reālajai dzīvei, esmu tikai par to, bet izskatījās, ka lielākā daļa zālē sēdošie neko citu no filmas negaidīja, kā pāris lamuvārdus par ko ierēkt.

Filma bija tik nesmieklīga, cik tā varēja vien būt. Tiešām ļoti nesmieklīga. Es pāris momentos iesmējos tikai par to, cik dažas ainas ir stulbas un nesmieklīgas. Ticiet man, es zinu, ko runāju. Filmā iemesti pāris ainās tika arī tautā zināmais Centis Ūbele, kā arī Juris Praids Millers. Tas laikam humoram. Laikam.

Retas ir reizes, kad man gribējies iespert pa seju filmas personāžiem. Šajā gribējās.

Ja gribat aiziet uz kādu latviešu filmu - "Mammu, es tevi mīlu" būs labākā izvēle dotajā brīdī. Lai gan varat aiziet uz šo, jo ar ko gan šī ir sliktāka par svalku "Что творят мужчины (2013)", kuru cilvēki apmeklē cītīgi. Jāgaida nākošā latviešu un citu valstu kopražojuma kinofilma kinoekrānos "Miglā."

Filmu apskats 2012.

Čau. Tā kā nesen tik izveidoju savu blogu, izlēmu savā pirmajā blogā ever izveidot nelielu kinofilmu apskatiņu par 2012. gadu, jo līdz Oskaru balvu ceremonijai ir palikušas pāris dienas.

Neesmu ne filmu, ne kino eksperts, bet gan parasts skatītājs, kuram patīk filmas, tāpēc filmas vērtēju ar tādu aci, kāda man viņa ir. Izveidoju savu  mīļāko 2012. gada filmu Top 9, kuras mani visvairāk piesaistīja un pievilka, uzrakstīju par pāris filmām, no kurām gaidīju ko mazliet vairāk, kā arī beigās piemetu klāt filmas, kuras ir vērts noskatīties (neskaitot jau minētās). Lai jauka un interesanta lasīšana. :)

9. Moonrise Kingdom (2012)

Frīkaina filma par diviem jauniem mīlniekiem uz kādas salas, kuri pamet savas ģimenes (puisis gan ģimeni ir zaudējis un audžuvecāki no viņa ir atteikušies un viņš pamet skautu nometni) un dodas pārgājienā, lai sāktu kopdzīvi. Kā jau skauts, puisis izrāda savas iemaņas dzīvei pārgājienos, kas izraisa smīnu, lai gan tas viņam sanāk ļoti labi. Meitene vairāk ir tendēta uz mākslas pasauli, lasot priekšā savam mīļotajam grāmatas un klausoties franču mūziku. Abu mīlnieku bēgšana, viņu ķeršana, meklēšana padara filmu tiešām foršu, interesantu un skatāmu. Noskaņa, bilde, dialogi, krāsas un aktieri. Skaisti. Abu galveno lomu aktieriem (mīlniekiem) šī bija debija kino un sanāca tiešām ļoti labi. Otrā plāna aktieri, kuri visi ir komiski un ar savām problēmām, komentārus neprasa. Asprātīga, frīkaina, oriģināla filma, kura liek smaidīt. 

8. Killing Them Softly (2012)

Divi plukatnieki aplaupa pokera spēli Ņuorleānā un tādējādi patukšo kabatas pilsētas mafijai. Slepkava Jackie Cogan (Brad Pitt) tiek noalgots, lai atrastu abus varoņus. Filma ne tuvu nepretendē uz komēdiju, bet bija visnotaļ asprātīga un ironiska. Filmas darbība risinās vienā laikā ar prezidentu priekšvēlēšanu kampaņu ASV (filmas laikā tā skan pa radio un tv), ekonomisko krīzi, par ko nākas ironizēt un smaidīt ne tikai filmas varoņiem, bet arī skatītājiem. Dialogi lieliski, asi, sulīgi, asprātīgi un filma, galvenokārt, veidota un apspēlēta tieši ar dialogiem. Breds Pits un kompānija ir lieliski. Aktieri kā uzlieti der saviem atveidotajiem personāžiem šajā krimināldrāmā. Mūzika piemeklēta ļoti labi. Mazliet tikai prasījās filmu jaudīgāku. Slepkavības aina, kur tiek aizlaists viņsaulē Ray Liotta atveidotais tēls – skaista, tāpat kā nobeigums.

7. The Intouchables (2012)

Domāju, ka lielākā daļa zina un ir redzējuši šo franču komēdiju / drāmu par diviem pilnīgi atšķirīgiem vīriešiem – bagātu invalīdu un viņa aprūpētāju, nesen no cietuma izlaistu karstgalvi. Divi pilnīgi atšķirīgi personāži, kuri viens otru laika gaitā pievelk un kļūst par tuviem draugiem (pretpoli tak pievelkas). Bet tas arī ir skaistais filmā – abu varoņu atsķirīgie uzskati, atšķirīgā domāšana, personības, interesantā draudzība, piedzīvojumi, asprātības. Diezin vai varēs atrast cilvēku, kuram šī filma nepatiktu un kuru tā nebūtu aizkustinājusi. 2012. gada filma, kurā visvairāk smējos. Brīnišķīga.

6. The Perks of Being a Wallflower (2012)

Savā ziņā diezgan vienkāršs stāstiņš, drāma par jauniešu attiecībām, mīlestību, problēmām, sevi meklēšanu, tiekšanos uz labo. Pat grūti teikt, kas man filmā tik ļoti patika, bet filma paķēra ar burvīgumu un laikam savu vienkāršību. Jauka, gudri uzņemta filma ar patīkamiem aktieriem un lieliski piemeklētu mūziku filmas laikam (90. gadu sākums). Filma lika smaidīt un radīja ļoti patīkamas emocijas.

5. Zero Dark Thirty (2012)

 Filma stāsta par Osama Bin Ladena tvarstīšanu, meklēšanu, vajāšanu kopš 9/11 ar Jessica Chastain galvenajā lomā vairāk kā 10 gadu garumā. Režisore Kathryn Bigelow ir lieliski pastrādājusi un radījusi spriedzes pilnu, interesantu, meistarīgu drāmu / trilleri. Manuprāt, pārspējusi arī savu iepriekšējo darbu “The Hurt Locker (2008)”. Filmas nobeigums ar Osamas likvidēšanu lielisks un spriedzes pārpilns. Džesika Časteina galvenajā CIP aģentes lomā perfekta. Droši vien, ka dabūs oskaru kā labākā aktrise un būs pelnīti. Lieliska filma.

4. End of Watch (2012)

Filma par diviem patruļas policistiem, tuviem draugiem. Tas arī viss. Man vairs nav ko piebilst. Filmas interesantā filmēšana, dažādie skatu leņķi dod skatītājam pašam iejusties varoņu ādā. Action, spriedzes, montāžas ziņā - perfekti. Filma manai gaumei. Pārsteidza, nebiju gaidījis tiešām tik labu. Viena no 2012. gada filmām, kurā biju dziļi iekšā no sākuma līdz pašām beigām. Jake Gyllenhaal un Michael Pena (abu draugu, policistu) saspēle, savstarpējā ķīmija filmā lieliska.

3. Dokumentālists (2012) 

Ivara Zviedra dokumentālā filma par purva Intu, kuru lielākā daļa jau tagad pazīst. Filma mani ļoti ievilka sevī iekšā, bet īsti neizpratu kādēļ. Skumja, smieklīga, pārsteidzoša, emocionāla. Purva, dabas ainavas - lieliskas un skaistas kā bilde. Es nesaskatīju nekādu ņirgāšanos no režisora puses pret Intu. Viņu savstarpējās attiecības bija unikālas. Vienu brīdi mīlīga draudzīga, vienu brīdi naids, tad atkal mīlība, lāstu uzlikšana, to noņemšana, kaušanās, čalošana un smiešanās. Viss pa riņķi, kā jau dzīvē. Maz skatos šāda tipa dokumentālās filmas vai, precīzāk, vispār neskatos, un man par tām nav īpaši nekādas sajēgas, bet, manuprāt, unikāls kino. Biju sajūsmā.

2. Rust and Bone (2012) 

Spēcīga, emocionāla, skarba, burvīga, mazliet dzīvnieciska franču drāma par cilvēkiem (bomzīgu izbijušo bokseri ar dēlu, kurš pārvācas pie māsas un vaļu treneri, kurai nelaimes gadījumā tiek amputētas abas kājas), viņu attiecībām, mīlestību, sapratni, cīņu. Darbs nofilmēts un nostrādāts tā, ka acis nevarēju atraut un biju ieslīdzis filmā līdz pašiem dziļumiem. Mūzika, aktierdarbi vienkārši lieliski. Satricinoši un izcili.

1. Silver Linings Playbook (2012) 

Mana mīļākā 2012. gada filma. Filma par cilvēkiem. Par tādiem kā mēs - trakiem, dumjiem, emocionāliem, nesaprastiem, neparastiem. Filma mani pārsteidza, ļoti. Laikam neatradīšu neko, kas man filmā nepatika. Filmas stāsts, izspēlētie notikumi, personāži tik ļoti piesaistīja pie sevis, ka neatrāvu ne reizi acis no ekrāna. Tikai filmas titros piefiksēju, ka ne reizi nepaskatījos pulkstenī, ko vienmēr daru kinoteātrī. Filma mani ievilka sevī ļoti, ļoti. Aktieru ansamblis un viņu saspēle, savstarpējā ķīmija – tas viss brīnišķīgi. Bradley Cooper, Jennifer Lawrence, Robert De Niro ir zelts šajā filmā. Skaņu celiņš arī labs.

Labi, es jau par daudz saslavēju. Bet tā es tiešām jutos. Brīnišķīga filma.

____________________________________________________

Nebija slikti, bet gaidīju ko vairāk....

The Dark Knight rises (2012) 

Kristofera Nolana Betmena filmu triloģijas noslēgums. Viena no 2012. gada gaidītākajām filmām. Arī es filmu gaidīju ļoti. Gaidīju kaut ko episku, labāku pat par iepriekšējo daļu - "The Dark Knight (2008)". Tendence bija augšupejoša, jo otrā daļa bija, viennozīmīgi, labāka un iespaidīgāka par pirmo filmu. Bet nesagaidīju. Laikam viens no iemesliem bija tas, ka priekš manis Betmena bija vairāk kā vajag jau pirms filmas, jo visur apkārt bija tikai Betmens un Betmens. Betmens to, Betmens šito. Filma bija ok, vizuāli iespaidīga, krāšņa, ļoti simpātisks aktieru ansamblis, bet, skatoties filmu kinoteātrī, vairāk ironizējām par filmu, Beina un Betmena balsi, gudrajiem cietumniekiem un notikumiem, kā baudījām to. Man pietrūka Kristiana Beila vairāk Betmena kostīmā. Nebija tā, ka filmā vīlos, jo tā man tiešām patika, bet gaidīju ko vairāk. 

Django Unchained (2012)

Nerakstīšu par ko ir filma, jo visi to tāpat zina. Nepārprotiet, filma ļoti laba. Dialogi, aktierspēle, mūzika, action momenti - tas viss lieliski. Labs Tarantino darbs. Laikam viss pārāk lieliski. Nekādas īpašās emocijas neizjutu. Nevarēju sagaidīt beigas. Filma pārāk gara, beigas pat ievilktas. Kad filma beidzās, bija tāds – jā, ok, tipa savu darbu izdarījām, filmu noskatījāmies, tagad braucam mājās. Un viss. Īsti neizprotu lielo sajūsmu par filmu, it īpaši no cilvēkiem, kuri jūsmo, lielākoties, par Jennifer Lopez filmām un viņas izcilo aktrises talantu. Iepriekšējā režisētā “Inglourious Basterds” (2009) patika daudz labāk.
Šaubos, ka otru reizi varētu noskatīties. Nē, varētu, bet šaubos, ka gribu.

Gangster Squad (2012)

Biju gaidījis foršu gangsteru, mafijas filmu. Es tiešām negaidīju „Goodfellas (1990)”, „The Untouchables (1987)” vai „Casino (1995)”, bet arī ne šādu parodiju filmu. Pag, nē, sagaidīju „The Untouchables”. Ja ziniet, manis minēto, „The Untouchables”, tad apmēram sapratīsiet, kas notiek šajā filmā. Josh Brolin (Kevin Costner) atveidotais tēls savāc grupu ar džekiem, lai apkarotu Sean Penn (Robert De Niro / Al Capone) atveidoto tēlu (LA mafijas bosu), riskējot atstāt ģimeni bez vīra un tēva, gan apdraudot arī viņu dzīvības (ak, gluži kā Kostners). Šons Pens tik ļoti mēģina attēlot Roberta De Niro attēloto Alu Kaponi filmā „The Untouchables”, ka tā izskatās vairāk pēc parodijas. Protams, filmā ir arī izcils šāvējs Robert Patrick atveidotajā tēlā. Tāpat kā „The Untouchables” bija Andy Garcia. Bet, ja ņemam filmu kā komēdiju vai parodiju, tad bija ok. Protams, kādam labajam bija arī jāmirst, lai viss nebeidzas pārāk skaisti. Tāpat kā „The Untouchables” (Sean Connery). 

Par ko es vispār stāstu? Par „The Untouchables”?
Tā jau filma vizuāli ok. Stilizēta, acīm patīkama, ar visiem 40. gadu beigu stiliem, mūziku, mašīnām, Tommy Gun automātiem utt. Pat pārlieku. Filmas laikā ironizējām visu laiku, tiešām visu laiku. Tas mazliet glāba un uzjautrināja.

Looper (2012)

Teikšu kā ir. Filma, kuras darbība risinās nākotnē, kur Joseph Gordon-Levit nākas nogalināt sevi (Bruce Willis), no vēl tālākās nākotnes, iepatikās vairāk, kad to noskatījos otru reizi. Pirmo reizi skatījos Cinamon kinoteātrī Alfā. Bilde bija vienkārši ateja, skaņa tāpat. Es pusi filmas domāju tikai par to sūdīgo kvalitāti, ne filmu. Kvalitāte bija tāda, it kā kāds ar telefonu būtu nofilmējis citā kinoteātrī un tad palaidis filmu ar telefonu tajā seansā, kad es tur biju. Filmai ir oriģināls stāsts, labs sci-fi gabals par ceļošanu laikā un interesantām, neparedzamām beigām. Ir vērts noskatīties, bet gaidīju ko labāku. Kaut kā līdz galam nepaķēra. Brūss Viliss un Joseph Gordon-Levit ļoti labi.

P.S. Ja godīgi, tad vēlējos, lai Brūss nogalina sīko puiku beigās (jā, esmu ļauns). :)

Sapņu Komanda 1935 (2012) 

Man filma patika, raisīja labas emocijas, bet gaidīju ko vairāk. Vai, precīzāk, ko labāku par režisoru iepriekšējo kopdarbu. Un sagaidīju, lai gan īpaši jāpiepūlās nebūtu, lai pārspētu iepriekšējo darbu. Kā patriotiskā filma ļoti laba. Vietām mazliet smieklīga, aizkustinoša, it īpaši beigas, kad tika aprakstīta varoņu turpmākā nākotne, likteņi. Noteikti labāka par Rīgas Sargu miskasti. Īsti negribās piesieties, jo ir parāk daudz lietu, kam varētu piesieties, sākot ar klišejiskām lietām, trenera dziedāšanu franciski (?!?!?), Busuli, Grigali filmā. Really??? Utt. Plusiņš: diezgan reāli izskatījās tieši basketbola spēles izpratne un izpildījums tam laikam.
Āmanis nebija slikts galvenajā lomā, bet Vilis Daudziņš bija pārliecinošākais.

___________________________________________________

2012. gada filmas, ko ir vērts noskatīties, bez jau iepriekš minētajām.

Piedzīvojumu, asa sižeta – Skyfall; Get The Gringo; The Grey.
Drāmas – Argo; Flight; Beasts Of The Southern Wild; Anna Karenina; Arbitrage; The Impossible.
Komēdijas – Expendables 2; Ted; Seven Psychopaths; 21 Jump Street, The Dictator.
Sporta dokumentālās - Dream Team; The Other Dream Team.